Draugi iedzer atkal, izteiksmīgi saskatās, un aptiekārs turpina sprediķi.
— Aplūko mani vērīgi, jaunekli, — plikgalvis pavēl, — un tad pasaki — vai tu vari tam ticēt, ka šis pats orangutans ar pliko pauri un sarkano degunu reiz bija cilvēks? Nevari vis? — aptiekārs žigli turpina, negaidīdams Totsa atbildi, — labi, es zinu, tam grūti noticēt, bet, ja tam grūti noticēt, tad to var vismaz iedomāties, vai ne? Nu, tā … Tad iztēlojies, ka tas pats gorilla, kuru tu redzi savā priekšā, reiz bija līdzīgs cilvēkam. Un bija jauns. Un kādā jaukā dienā — ak, atmetīsim šīs jaukās dienas un jaukās naktis, — vārdu sakot, arī viņš ticēja, mīlēja un cerēja. Un laime tiešām bija tik tuvu, kā sacīts dziesmā. Bet… (Te aptiekārs atkal iedzer zāles pret «nelabu dūšu».) Tev jābūt pret viņu ledainam kā lāstekai, vārdu sakot, nekādu siltāku jūtu. Es turpretī degu kā lāpa, un mana tā saucamā sirds šajās liesmās izkusa kā vasks. Un beidzot pasaule kļuva bagātāka par vienu muļķi. Par to varētu sarakstīt biezu grāmatu, bet es domāju, — kam ir dzirdīgas ausis, tas lai klausās, ko viņam saka. Vai nav tiesa, mm, a? Visvērtīgākās pamācības izteiktas mutvārdiem, un tās bija tīras kā labi vētīti kvieši. Vēlāk, kad tās iespieda, tās atkal tika sajauktas ar sēnalām, tā ka grūti saprast, ko viņi īsti gribējuši sacīt. Laika gaitā visādi muldoņas ietina katru patiesības graudiņu kā zirnekļa tīklā, un tev vispirms bija krietni jānoņemas, iekams atradi tīru graudu. Un šie grāmatu sacerētāji nerīkojas tā vienīgi ar svešām domām, bet arī ar tām, ko izperē paši. Ja es saņemtos un uzrakstītu grāmatu par mīlestību, tad… gan jau arī es sagrēkotos savu lasītāju priekšā, tāpat kā grēko visi pārējie grāmatu sacerētāji. Es sāktu meklēt piemērus un salīdzinājumus un izdomātu visādus trikus, lai padarītu savas domas labāk baudāmas. Un tieši tāpēc šī grāmata paliks nerakstīta, jo tas, ko es tev pirmīt teicu, ir jāiekaļ galvā kā desmit baušļi. Lai tā tev būtu, tā sacīt, dogma … vienpadsmitais bauslis vai sestais ticības apliecinājums. Ja tu pārkāpsi šo likumu — tīši vai netīši, tas ir pilnīgi vienalga, — tad neļaunojies, ja pēkšņi nokļūsi tādā pašā stāvoklī kā nelaiķis Svarcs pēc šaujamā pulvera izgudrošanas.
Noklausījies sprediķi, Totss brīdi klusē, tad secina:
— Tas ir garš stāsts, gan jau parunāsimies, kad pārbraukšu no pilsētas.
— Mīļais draugs un labdari, — aptiekārs aizrāda,
— mēs varam runāt kaut vai trīs dienas no vietas, bet tam, ko es tev šodien jau pateicu, man vairs nav neka, ko piebilst. Tu zini, ka es varētu par šiem jautājumiem sarakstīt grāmatu, bet kāda tam jēga? Vienīgais, ko spēju darīt tavā labā, ir tas, ka apsolīties šodien teiktos vārdus nākotnē atkārtot vēl trīsdesmit trīs reizes.
— Hm… — Totss nomurmina un pošas ceļā.
— Nu jā, ko es vēl gribēju sacīt… jā … Nu jā, ja tev dzīvē kāds uzkāpj uz varžacīm, tad ar to ir jāsamierinās, bet, ja šis stulbenis ieķeras tev astē un grib, lai viņu velk līdzi, tad … tad no traucēkļa jātiek vaļā.
— Un ja nu tas neatlaiž?
— Tad lai paliek, kur bijis, ar visu asti.
— Hm … Arī es neņemtu ļaunā, ja man kāds uzkāptu uz varžacīm, bet, ja šis kāds sāktu tās mīdīt kājām … es nezinu . . . tad …
— Tad jāizpētī, kur šim kundziņam pašam ir visvārīgākā varžacs.
— Ahā, — Totss piekrīt. — Labi.
Kad ir iebaudīts pēdējais malks, kas, pēc aptiekāra domām, ceļagājējam tik ļoti nepieciešams, Totss atsveicinās no padomdevēja un, savācis iepirkumus, dodas mājup. Nonācis pie krustcelēm, paskatās uz Raju pusi un dzirdami nomurmina: — Rauj viņus piķis!
Tēle ar pavadoni pa to laiku jau tuvojas Sārēm. Gājēji dzīvi sarunājas, meiča laiku pa laikam apstājas un pūlas kaut ko ieskaidrot kavalierim, turklāt viņa dzīvi žestikulē. Šķiet, ka arī šīs pūles lāgā nelīdz, jo, noklausījies Tēles atbildi, rudmatis parausta plecus un sāk pērt ar savu spieķi ceļmalas dadžus un smilgas. Skroderis ir pietvīcis vēl vairāk nekā pirmīt, un greizais smaids ap-viņa lūpām kļūst ar katru mirkli arvien skarbāks. Pie Sāres ceļa gala Tēle atkal apstājas, palūkojas uz mājas nosūnojušo jumtu, tad pagriežas pret pavadoni un lēni ar uzsvaru saka:
— Nē, Kīr, par to vairāk nerunāsim ne šodien, ne arī turpmāk. Visu, kas man bija sakāms, es jums pateicu atklāti, no tīras sirds. Nem ie t par labu vai par ļaunu — tā ir jūsu darīšana. Cita padoma es nezinu.
— Hī, — rudmatis iepīkstas un nodur acis, — tātad visi šie vārdi un solījumi ir tikai tukša skaņa?
— Kādi vārdi?
— Nu, — rudmatis attrauc, — par to nav vērts gari runāt, tas taču negrozīs jūsu lēmumu, bet, ja jūs tieši
vēlaties zināt, tad mēģiniet atcerēties, vai jūs kādreiz neteicāt, ka amats netop lamāts, ja vien cilvēks citādi ir krietns un cienījams?
— Nē, — Tēle pakrata galvu, — neatceros, ka būtu kādreiz ko tamlīdzīgu teikusi.
— Ak šitā — neatceraties! Hi-hī, tad jau neko darīt. Noliegt var daudz ko.
— Noliegt, — Tēle nicinoši iesmejas un atkal paraugās uz māju pusi.
— Jā, jā, — Kīrs iepīkstas, — tā man vismaz liekas.
— Nu, ja liekas, tad liekas. Es tur neko nevaru darīt. Bet, ja jūs tieši vēlaties, tad varu atkārtot šo parunu, vienalga, vai es ko tādu kādreiz esmu teikusi vai ne. — Un pēkšņi kļūdama laipnāka, it kā vecā māja būtu pamodinājusi kādas senas, mīļas atmiņas, Tēle smaidīdama uzlūko Ķīru un saka:
— Amats netop lamāts, ja cilvēks citādi ir krietns un cienījams, — un piebilst vēl laipnāk: — Ceru, ka tagad jūs esat apmierināts, mīļais skolas biedri, un neapsūdzēsiet mani, ka esmu mēģinājusi kaut ko noliegt, vai ne?
— Jā … — Kīrs atbild pēc īsām pārdomām, — kāds man no tā labums? Tā jūs tikai sakāt, bet domājat pavisam ko citu.