— Atkal slikti? Nezinu, ko lai ar jums iesāku, mīļais skolas biedri. Nē, varat būt drošs, ka es domāju tieši tā, kā teicu. Un, ja es kādreiz apgalvoju, ka precēšu tikai zemkopi, tad es ar to nepavisam negribēju sacīt, ka nicinu amatniekus viņu amata dēļ. Nē! Jūs zināt, ka esmu dzimusi un augusi uz laukiem. Es mīlu tīrumus un pļavas, un augļu dārzus. Bez tā es nespēju iedomāties savu dzīvi. To man var piedāvāt tikai zemkopis. Tādēļ, mīļais skolas biedri, es jau sen esmu nolēmusi izraudzīties sev par dzīves biedru vienīgi zemkopi.
— Jā, jā, — Kīrs gaužas kā grēksūdzē, bakstīdams ar spieķi lielceļa smiltis. — Ak tad tādas tās lietas.
— Jā, tieši tādas, mīļais draugs. Neņemiet ļaunā, ka sākumā runāju ar jums mazliet gražīgā tonī. Man sāpēja galva. Tagad sāpes pārgājušas, uri mēs varam atkal mierīgi turpināt sarunu kā jau seni paziņas.
Runātāji lēni dodas uz Raju māju pusi. Ķīra vasaras raibumiem klātā seja liesmo kā ugunskurs. Viņa sīkstais raksturs negrib padoties. Šodien notiek izšķirošā kauja: Kīrs stāv vaigu vaigā ar savu likteni un cīnās ka lauva par savu laimi. Sim izšķirošajam mirklim viņš bija gatavojies jau mēnešiem ilgi un klusībā berzēja rokas, uzzinājis, ka viņa neuzvaramais ienaidnieks Arnis Tali atradis sev jaunu kaujas lauku. Reizēm šķita, ka visi šķēršļi ir pārvarēti, ka viņš varētu traukties pretī savai laimei, pat sēdot ratos. Bet tad atkal uzmācās šaubas un nabaga rudmatis ielīda kā blakts spraugā, gluži kā toreiz, kad Paunverē vēl dzīvoja Arnis Tali. Bet te kādā jaukā dienā pats nelabais atrāva šo mūžīgo delveri, krāpnieku un žūpu un dievs vien zina ko — nu jā, — atrāva šo nolāpīto Totsu uz Paunvsri no kādas tur Tambovas vai Srambovas. Un Ķīra jūtīgo dvēseli sagrāba ļaunas nojautas. Nenācās nemaz tik ilgi gaidīt, kad šīs nojautas sāka piepildīties. Ir kaut kas jādara un jārīkojas nekavējoties. Kīrs jūt, ka viņa šaurie pleci it kā sakumpst zem šā uzdevuma smaguma, bet tuvojas jau vienpadsmitā stunda, un rudmatis nolemj atmest kautrību.
— Bet atļaujiet jautāt, Tēles jaunkundz, — Kīrs atkal iepīkstas pēc garākas pauzes, — atļaujiet jautāt, kas būtu noticis, ja Tali… ja Tali… nu, ja viņš būtu palicis uzticīgs savam solījumam? Viņš taču nekļūtu par zemkopi.
Jaunavas vaigos sakāpj tumšs sārtums.
— Mīļais Kīr, -— viņa žigli saņemas, — kā jūs zināt, ka Tali man ir ko solījis?
— Kā? — Kīrs tiecas viņu pārtraukt.
— Piedodiet, dārgais skolas biedri, bet šajā gadījumā jūs rūgti maldāties. Mēs ar Tali par kaut ko tādu neesam runājuši. Nekad. Mēs ar Tali bijām tikai kaimiņi, labi paziņas, var pat teikt — draugi. Un tas bija viss. Par tādām lietām mēs neesam runājuši.
—- Ak šitā, — Kīrs brīnās, it kā noticēdams teiktajiem vārdiem, taču viņa skatienā, uzlūkojot jaunavu, var manīt šaubas.
— Un ja arī… — Tēle dedzīgi turpina, — un, ja arī Tali gribētu mani precēt, es pie viņa ietu tikai ar
to noteikumu, ja viņš, kaut arī izglītots, kļūtu par zemkopi. Citādi ne.
— Ak šitā, — Kīrs vēlreiz nomurmina.
— Jā, tieši tā, mīļais Kīr.
Iestājas klusums. Meiča paslepus uzlūko savu pavadoni un tikko manāmi pasmaida. Seit, viņai blakus, mīņājas vāja, sarkanmataina būtne ar vasaras raibumiem klātu seju un_atzīstas mīlestībā, tas nozīmē, lūdz viņas, Tēles, roku. Sis stādaiga ir Paunveres skroderis, kas kvēlo mīlestībā kā ogle krāsnī. Bez visa cita viņš paņems līdzi pūrā nākamajā kopdzīvē arī savu vareno šņākšanu un aizdomīgo skatienu. Protams, šī kopdzīve nebeigsies ar kāzām, jo ar kāzām tā tikai sāksies. Un tad nāks šis pats .stādaiga, izstieps lūpas, skūpstīs viņu un atzīsies mīlestībā.
Tēle atkal pasmaida. Meitenes acīs iezibas nerātnas dzirkstis.
Ķīra pauris dūc kā spiets. Viņam šķiet, it kā smadzenes būtu apgriezušās otrādi un izkratījušas laukā visu fantāziju.
— Nu, — galvu šūpodams, viņš beidzot klusi saka, — tātad man vairs nav uz ko cerēt.
Tēle brīdi klusē, tad atbild tādā pašā aizlūzušā balsī:
— Kādēļ jūs nekļuvāt par zemkopi kā … kā, piemēram, jūsu skolas biedrs Totss?
Sis jautājums pieklūp pie Ķīra dvēseles kā nikns suns pie ceļagājēja lieliem. Pirmkārt, viņam, protams, ir žēl, ka viņš nav kļuvis par zemkopi, otrkārt, Tēle atkal atgādināja šo nolāpīto muižas pārvaldnieku, kurš visur bāž savu degunu un piņķējas pa viņa dzīvi kā vēzis pakulu vīkšķī.
— Vai tad Totss ir kāds zemkopis? — viņš iešņācās pilns bezgalīga naida.
— Protams.
— Sis melīgais lielībnieks un sliņķis un …
— Tas nav svarīgi. Iespējams, ka viņš šo to mazliet pārspīlē. Tāpat kā to darāt jūs, es pati un visi citi. Neticu, ka viņš spētu vienīgi muldēt.
— Ai Tēle, jūs viņu nepazīstat!
— Kaut arī tā. Pieņemsim, ka neviens vārds, ko viņš saka, nav taisnība, ka viss, ko viņš saka, ir meli. Un tomēr viņš ir zemkopis. Ja cilvēks vairākus gadus nokalpojis muižā, tad viņam taču ir kaut kas jāzina par zemkopību un lopkopību. Vai nav tiesa? Un, kaut arī viņš nevēlētos iemācīties it neko, viņam vienkārši kaut kas pieliptu no tā, ko viņš diendienā redz un dzird. Otrkārt — jā, ko es vēl gribēju sacīt, — atceros: ja jau viņš būtu tāds sliņķis un neko negribētu darīt, tad viņu nekur nepaturētu un viņš jau sen būtu atgriezies mājās. Tomēr viņš bija vairākus gadus projām. Nē, Totss ir zemnieks, caur un cauri zemnieks. Un tas ir pats galvenais.
— Hm! — rudmatis satrūkstas, it kā viņam būtu kaut kas izkritis no rokām un saplīsis.