Iedams pa ceļu, skroderis vērīgi aplūko tīrumu. Turpmāk arī viņam būs daudz darīšanu ar pļavām un tīrumiem. Senāk viņš mierīgi ēda maizi, ko sēja un ievāca citi, viņu nekad neinteresēja ne sēja, ne pļauja, tagad viņš redz briestošo rudzu druvu pilnīgi jaunā gaismā. Risinot tālāk savu domu pavedienu, rudmatim neatliek nekas cits kā noņemt cepuri dabas noslēpumainības un daudzveidības priekšā. Šāsdienas skūpsts ir kļuvis par viņa nākamās laulības ķīlu, mēslu vezumi Kiusnas talkā tapuši par pamatakmeni viņa turpmākām zināšanām zemkopībā.
16.Pirmdienas rītā Totss pamostas agri, rūpīgi
Pirmdienas rītā Totss pamostas agri, rūpīgi ar suku notīra savas jātnieka bikses, samta svārkus un spalvoto cepuri, tad ātri padzer kafiju un ap pulksten sešiem jau ieraušas ratos, lai kopā ar tēvu brauktu uz veco, godīgo Tartu. Aizpuru saimniekam ir padomā daudz visādu iepirkumu: jāiegādājas izkaptis tuvajam siena laikam, dakšas mēslu izvešanai, lemesis papuves aršanai. Večuks labprāt nopirktu jaunu arklu, bet viņam jāpataupa nauda veselam lērumam visādu sīkāku preču. Tās prasa lielus izdevumus, taču šīs mantas ir jāiegādājas katrā ziņā. Vajag siksnas zirglietu lāpīšanai, arī pastalādas, ganu zēns uzmācas kā miegs un prasa jaunu cepuri, jāpērk veļas zilumi, ziepju zāles un galvenais — viena ceturt- daļmuca reņģu siena laikam.
Tās mārciņas desmit sviesta, daži olu desmiti, gailis un pāris vistu, ko viņš ved pārdot, neko daudz neienesīs.
Dēlam nav pilsētā gandrīz nekādu darīšanu, dēls brauc līdzi tāpat, pats sava prieka pēc, lai izklaidētos. Ko tu padarīsi — jauns cilvēks!
Ceļā tēvs un dēls centīgi pētī labības laukus un apspriežas par tuvējo pļauju. Jaunais Totss laiku pa laikam klusi nopūšas un nomurmina pie sevis:
— Jā, ko gan visu nevarētu izdabūt no šīm druvām, ja pieliktu prasmīgu roku.
— Tas tiesa, — vecais Totss piekrīt, ieklausīdamies dēla nopūtās. — Zeme nekad nepaliek neko parādā. Zeme atmaksā visu ar uzviju, ko mēs pavasarī tai aizdodam.
Pie kāda acīm redzami auglīga tīruma muižas pār
valdnieks vairs nespej slēpt sašutumu un nosauc vasarāju par «čužām».
— Ja šos tīrumus uz pāris gadiem iedotu manā zināšanā, — viņš sirdās, — tad es viņiem parādītu, kādi te izaugtu kvieši un mieži.
— Nu, — vecais atteic, — piemērs nav tālu jāmeklē, Aizpuru lauki šogad nav labāki.
— Nē, es to pateicu tikai tāpat. Nedomāju to darīt ne šeit, ne Aizpuros.
— Nu, Aizpuros jau gan varētu. Citādi, eče, iznāk, ka tu vairākus gadus esi noņēmies gar svešiem tīrumiem un palīdzējis pildīt apcirkņus, — nu būtu laiks paveikt arī kaut ko pašam savā labā.
— Protams, — dēls atsaka un sāk skatīties kaut kur sāņus. — Nedomā, ka man dusmas aizdevuši Aizpuru labības apcirkņi un es tāpēc laužos uz svešiem tīrumiem. Bet pamēģini ko izdarīt, ja nevari. Viens pats es taču nespēju apstrādāt Aizpuru laukus pēc jaunākās sistēmas.
— Kā — viens?
— Viens.
— Nu labi, bet es un kalps, un kalpone, un māte, un? …
— Jūs ejat pa citu ceļu, tas ir, pa veco ceļu. Ja es aizrādu kalpam vai kalponei, lai rīkojas pēc modernās agronomijas likumiem, viņi tikai smejas un saka: — Jā, bet vecais saimnieks pavēlēja darīt tā, visu laiku esam tā darījuši, arī kaimiņi dara tā un … — Šādos apstākļos nav iespējams ieviest nekādus jauninājumus. Agrāk, kad tikko atgriezos no Krievijas, vismaz nezobojās, kaut gan arī tad neizpildīja gandrīz nevienu manu pavēli.
Dēls apklust un gaida, ko teiks tēvs. Taču tēvs sākumā nebilst ne vārda, tikai klusēdams piebāž pīpi un iešņācās.
— Jauninājumus var ievest tikai pilntiesīgs saimnieks, — dēls atsāk, — piemēram, tu. Tevi visi klausa, jo tu viņiem maksā algu. Par visādiem blakus saimnie- ķeļiem viņi tikai ņirdz, kā to nereti gadījās redzēt Krievijā. Tur reizēm manā darbā iejaucās muižnieku dēliņi — citi jau gluži pieauguši cilvēki, — nu jā, atnāca pie pārvaldnieka un sāka pamācīt, bet pārvaldnieks šos vienkārši aizsūtīja pie velna, k čortu, kā krievs saka. Protams, bija pavisam cita lieta, ja vecais muižkungs visas pilnvaras nodeva savam dēlam. Nē, tādā stāvoklī, kādā esmu pašlaik, es Aizpuros nepaveikšu neko. To vari vienīgi tu.
— Es vairs nevaru neko, — vecītis skumji pasmaida un sāk pakšķināt pīpi. — Mans laiks ir garām. Es drīz vien nolikšu savu karoti — un tas ir viss.
— Tur jau tā lieta: jaunajiem nejauj darīt, bet vecie nedara. Vecis ar nagiem un zobiem turas pie sentēvu parašām un no katra jaunuma baidās kā no uguns. Viss naudas atlikums noguldīts pilsētā uz procentiem, simtnieki un tūkstošnieki guj bankā saistītām kājām, bet vislielākos procentus taču dod zeme.
— Ak mīļo dēliņ, man bankā nav ne sarkana graša.
— Nē, es nerunāju par tevi, es mērķēju vispār uz mūsu vecajiem saimniekiem. Nu jā, dēli netiek ātrāk pie teikšanas, kamēr kļuvuši gandrīz tikpat veci kā tēvi, un tad viņi vairs nespēj ieviest nekādus jauninājumus.
Tēvs uzmanīgi klausās dēla neparasti nopietnajos un (jāatzīst) pareizajos vārdos, tad izkrata pīpi uz ratu malas un saka:
— Tev taisnība. Mūsu pusē pastāv tādi ieradumi. Bet es savā garajā mūžā pieredzēju arī ko citu. Agrāk man šad un tad iegadījās darīšanas ar tiesu, bieži nācās dzirdēt sūdzības, ka dēls ir piekāvis tēvu un dzinis no mājām. Nereti redzēju pats ar savām acīm, kā sirmi tētiņi sēdēja uz tiesas nama sliekšņa un asarām acīs žēlojās, ka esot pāragri norakstījuši mājas dēliem un znotiem. Vecos un nespējīgos, kam nav apgādnieka, uzņem nabagmājā, saimniekiem nav vietas arī tur. Neatliek nekas cits kā spieķis un tarba. Un tā bija viņu alga par mūža darbu un pūliņiem.