— Protams, — atbild Totss. — Brauksim, Adniēl!
— Nē, — tas pakrata savu sarkano cekulu.
— Vai jūs domājat ilgi palikt dzimtenē, Totsa kungs? — brītiņu klusējis, iejautājas meistars.
— Noteikti vēl nezinu, — spriež viesis. — Varbūt kādu nedēļu. Tas viss ir atkarīgs no manas veselības.
— No veselības? — meistars satrūkstas. — Vai tad jūs esat slims, Totsa kungs? Jūs izskatāties pavisam spirgts un vesels.
— Man ir išhiass labajā kājā. Tāpēc es, patiesību sakot, arī atbraucu. Katru dienu sautējos vannās.
— Ā, — meistars līdzjūtīgi nopūšas. — Cik žēl!
— Cik žēl! — Adniēls skumīgi piebalso.
— Jā, —- atbild Totss ar manāmu ironiju, — neko darīt. Tā ir atlīdzība par ilgu un smagu darbu. Strādā, strādā un lien vai no ādas laukā, un pēkšņi kādā jaukā dienā jūti, ka tev kājās iemeties išhiass, un tad neatliek nekas cits kā diegt ar slimo kāju uz dzimteni un ārstēties ar vannām. Tādas tās lietas. Neko darīt. Nu jā, maksā labi, tas tiesa, un tomēr …
— Cik liela alga jums bija, ja drīkstu jautāt? — meistars interesējas.
— Alga… — Totss atkārto, atmezdams galvu. — Par algu nevarēja sūdzēties. Pēdējā gadā saņēmu pāri par diviem tūkstošiem un brīvu uzturu.
Dažus mirkļus meistars un viņa trīs dēli ir gluži mēmi, tad, galvas kratīdami, saskatās un vienā mutē iesaucas:
— Oho!
— Ta tikai ir alga! — saka meistars, atjēgdamies no brīnumiem. — Par tādu algu var strādāt! Mēs te šujam veseli trīs vīri, bet labi, ja visi kopā nopelnam pusi no šīs summas. Nē, Totsa kungs, jūs par savu dzīvi nedrīkstat sūdzēties. Tāda vieta … nē, tas jau ir kaut kas … Noteikti, jā, jā … protams, gadās jau arī grūtības, bet… nē, nē, nē …
— Jā … tas … tas … jau ir, — nomurmina Adniēls, lūkodamies uz vidējo brāli, kurš tos pašus vārdus, brīnīdamies un galvu šūpodams, pārraida tālāk jaunākajam brālim.
Tajā brīdī, kad Totss gatavojas atbildēt, no blakus istabas iznāk namamāte un saruna gūst citu virzienu. Patiesībā viņa neizjauc sarunu, gluži otrādi, tas pats atkārtojas no gala. Atkal jautājumi, atkal atbildes un izbrīna pilni izsaucieni, starpība tikai tāda, ka tagad uz daudziem jautājumiem svešinieka vietā atbild pats namatēvs un dēli.
Beidzot viesim piedāvā kafiju, un pēc īsa starpbrīža visi sēžas pie galda, kas tiek uzklāts viesistabā blakus darbnīcai. Trīs sarkanmataini tēva dēli nosēdušies pēc auguma cits citam blakus kā ērģeļu stabules un pieklājīgi gaida, kamēr mamma pasniegs kūpošu kafijas tasi.
«5ajā istabā,» Totss atceras, «toreiz svinēja kristības.» Un tur… tur viņš iedarbināja gramofonu. Dīvaini: tagad šīs istabas izskatās pavisam citādas. Toreiz tās bija pilnas ar zilganiem dūmiem, kas koda acīs un degunā, kā migla tie plīvoja pa visām telpām, bet no virtuves plūda kodīga etiķa smaka. Totss atcerējās vēl kādu būceni, sakarā ar kuru saistās kopīgas atmiņas, bet to vidtu viņš laikam nekad vairs neredzēs. Tagad istabas šķiet gaišākas un plašākas.
Atsākas sarunas. Tiek mēļots par pazīstamiem Paun- veres iedzīvotājiem, atceras agrākos laikus. Starp citu, Totss uzzina, ka Raju Tēle tiešām ir mājās un viss starp viņu un Sāres jaunkungu izjucis tāpēc, ka jaunskungs pilsētā iemīlējies kādā citā.
Adniēls, izdzirdis Tēles vārdu, nosarkst līdz ausīm un neveikli ieklepojas, it kā viņam būtu kaut kas iesprūdis kaklā.
Zvaniķis Lible dzīvojot turpat Paunverē un, tāpat kā senāk, draudzējoties ar sīvo. Nekas nav dzirdēts arī par kautiņiem starp mācītājmuižas un pagastskolas zēniem; meistara jaunākais dēls apgalvo, ka skolā tagad esot daudz mierīgāk. Skolotājs Laurs jau sen esot aizgājis, bet ķesteris vēl turoties. Nu jā, arī tagad atga- doties viens otrs jocīgs notikums, bet Adniēls, kurš pazīst tiklab bijušo, kā tagadējo skolas dzīvi, atrod, ka tā ne tuvu vairs neesot tāda kā toreiz, kad viņi vēl…
Rudmatis it kā vēlas uzsvērt, ka tagad tur trūkst agrāko varonīgo zēnu, kas neizdzēšamiem burtiem ierakstīja savus vārdus Paunveres pagastskolas vēsturē.
Totss pastarpēm iebauda mazliet kafijas un ar izbailēm konstatē, ka tai ir briesmīga petrolejas piegarša. Pirmo malku viņš norija, tas tiesa, bet ar otro un nākošajiem tik lēti cauri netiks. Pirmo malku viņš neprata saturēt, tas pats no sevis nogāja tur, kur bija jāiet, bet tālāk . . . Totss valba apaļās pūces acis un, glābiņu meklēdams, lūkojas apkārt. Kaut nu ierastos kāds neredzams gars un izdzertu šo kafiju. O, tad viņš būtu tam pateicīgs no visas sirds!
Bet «gars» savu rīta kafiju, kā redzams, jau padzēris un nedomā ierasties. Iespējams, ka šis «gars» vāļājas kaut kur upmalā, silda saulē kāju pēdas un uzpūsto vēderu un nemaz nedomā papildināt brokastis ar draņķīgo kafiju.
Pie tam Totsam duras acīs vēl kāda dīvaina parādība. Pie sviesta trauka malas pielipis kriksītis no kaut kādas vielas, kam ar sviestu nevarētu būt nekāda sakara. Šķiet, kāds tikko iesprucis sviestā un atslaucījis kājas pie trauka malas.
— Esiet tik laipns, Totsa kungs, — meistars piedāvā, — esiet tik laipns, ēdiet! Uztaisiet sev sviestmaizi un uzlieciet šķiņķi, tad varēsiet sagaidīt pusdienas.
— Ļoti pateicos! — atbild Totss un caur pieri paraugās uz sviesta trauku.
— Protams, — turpina meistars, — mums nav tik smalki ēdieni kā jūsu Krievijā, tomēr baudiet, ko dievs devis.
Pie tam viņš izstiepj kaklu un ieskatās ciemiņa kafijas tasītē.
— Dzeriet jel! Ēdiet jel! Iebaudiet, ko dievs devis.
«Iebaudiet, ko dievs devis,» Totss domās atkārto un
vēlas, lai visi šie trauki šajā mirkli atrastos no viņa jūdzēm tālu. «Sajā ģimenē,» viņš domās piebilst, «man nav laimes. Lai tā būtu pēdējā un vēlreiz pēdējā reize!»