Viņš saņemas, aizver acis un iedzer vēl malciņu kafijas. Ai, kāda pretīga susla! Viņam ir nācies nogaršot daudz un dažādas draņķīgas suslas, bet tagad jāatzīst, ka vispretīgākā ir tieši tā, ko viņš pašlaik dzer. Un Totss pēkšņi jūt, ka viņa krūtis krājas nepatīkams smagums, ka šis smagums lēni kāpj uz augšu un sāk meklēt izeju. — Puk-puk-puk! — kāds iekšā pukšķina un it kā brīdinot raida uz augšu skaļas atraugas, kas Tot- sam izraisa žāvas.
— Paldies, — viņš ar mokām nomurmina un ātri pieceļas no galda.
— Tik maz? — namatēvs un namamāte iesaucas vienā mutē. — Dzeriet taču vēl tasīti!
— Nē, liels paldies! Es nekad nedzeru vairāk kā vienu tasīti, — atbild Totss, pieiet pie vaļējā loga un pilnu krūti ievelk pavasarīgo gaisu.
— Redziet, — viņš saka, stāvēdams pie loga, —mana sirds… tā pati sirds … tā, sātans, nepanes kafiju.
Dažas minūtes vēlāk, kad arī saime pieceļas no galda, Totsa galvā pavīd nelabas aizdomas, kas pret paša gribu paceļ viņa gredzenoto pirkstu pie mutes.
«Vai tikai,» viņš prāto pie sevis, «šie sarkanmatainie velni nebūs ielējuši man kafijas tasē petroleju? Lai dievs viņiem žēlīgs,» viņš domās piedraud, «ja es kādreiz uzzināšu, ka viņi to darījuši tīšām! Tad es ātrāk savus kaulus no Paunveres neaizvākšu, kamēr nebūšu atriebis, lai viņi mani pieminētu līdz nāvei.»
Tomēr jāatzīst, ka šīm aizdomām grūti noticēt, jo tiklab vecāki, kā bērni izturas pret viesi laipni un draudzīgi un parāda tik daudz sirsnības, ka parastais cilvēks nespētu novaldīt asaras. Bet Jāzeps Totss, kā jau mēs zinām, ir neparasts cilvēks.
5.Pēc azaida skolas biedri iziet pastaigāties.
Pēc azaida skolas biedri iziet pastaigāties. Heinrihs Georgs Adniēls uzģērbj savu svētdienas kārtu un uzņemas ceļveža pienākumus, jo Paunverē pēdējā laikā daudz kas mainījies. Uzceltas daudzas mājas, vecās nomainītas ar jaunām, vārdu sakot, Paunveri vairs nevar ne pazīt, un Totsam ceļvedis tikpat nepieciešams kā punkts uz «i».
Pusdienas saule karsē jaunekļu vaigus. Totss ar mutautiņu slauka nosvīdušo pieri un paraugās uz putekļiem klātajām biksēm un zābakiem. Viņš jūt, ka garie svārki kļuvuši par šauriem, padusēs velk. Totss sāk aplūkot savu skolas biedru. Adniēls joprojām palicis uzticīgs šņorzābakiem: tos viņš valkāja skolā, valkā tagad arī dzīvē un droši vien ar tiem pašiem iesoļos viņpasaulē; pavisam kas gluži jauns ir garie šķeltie svārki un gaišā salmu platmale, kas liecina, ka rudmatim radusies kāda jēga par labu gaumi. Skolas biedrs vicina rokā spieķi ar spožu rokturi.
Abi svētdienīgi uzcirtušies jaunekļi soļo uz Paunveres pusi.
Totss noper ar pātagu apputējušos bikšu galus un žigli ielūkojas mazā spogulītī, ko paslepus izņem no azotes. Pēc tam viņš ar kabatas drāniņu vēlreiz noslauka pieri un acis, nosusina acu kaktiņus.
Uz Kiusnas tilta gājēji apstājas, atbalstās pret margām un raugās lejup strautā.
— Te toreiz tu ieniri ūdenī un izglābi Libli, — saka Kīrs, greizi glūnēdams uz Totsu.
— Kā — ūdenī? — Totss aši paceļ galvu.
— Nu, skolā visi runāja. Tu pats esot teicis.
— Neko neesmu teicis.
— Nu, toreiz, kad tu biji pie mums kristībās.
— Ahā! — Totss atceras. — Jā, jā, pareizi. Mājās ejot, izvilku Libli no ūdens. Bet tad strauts bija daudz dziļāks. Ziema beidzās, tuvojās pavasaris.
Totsu kaitina skolas biedra tincinošais tonis un aizdomu pilnais skatiens, kas viņu neatlaidīgi vajā. Šķiet, it kā Kīrs gribētu no viņa izvilināt kādu senu noslēpumu. Viņam ir tāda sajūta, it kā kaut kas māktos virsū — ne pārāk smags, ne ari pārāk viegls, bet pūš pakausi karstu elpu. Ir viens apstāklis, kas šo notikumu par Libles izglābšanu tiešām padara gandrīz neticamu: strauts pat pie tilta, kur tam bija jābūt sevišķi bīstamam, ir smieklīgi sekls.
Skolas biedri vēl dažas minūtes vēro strautu, tad atliec muguras un soļo tālāk. Totss ir priecīgs, ka mokošā saruna tik drīz beigusies. Bet sarkanmatainais sātans vēlreiz atskatās uz tiltu un savā nodabā viltīgi pasmīn. Krievijas viesis, kurš ļoti labi redz šo smīnu un izprot arī tā apslēpto nozīmi, klusē. Bet savā neredzamajā piezīmju grāmatā viņš ieraksta arī šo notikumu, un, ja Totss kādreiz palika parādā pērienu tam pašam Georgam Adniēlam, kurš pašlaik soļo viņam te blakus, tad … tad tas vēl nav nokavēts. Bez tam būs jāpieskaita klāt procenti par vairākiem gadiem. Totsam netīk arī skolas biedra tiešā un atklātā pāreja uz «tu». Līdz šim viņš vairījās tiklab no «tu», kā arī no «jūs», meklēja kaut kādu neitrālu vārdiņu vai lietoja abus reizē. Bet kā bija tagad, uz-tilta? Ko viņš īsti domāja? Kīrs laikam nolēma, ka viņam ir darīšanas ar agrāko Jāzepu Totsu, kam var sacīt visu, kas vien ienāk prātā? «Nekas, arī tas netiks aizmirsts!»
Pēkšņi sarkanmatis pāriet uz citu tematu.
— Išiass, — viņš saka klusi pie sevis. — Nesen tu teici, ka tev kājā ir išiass. Vai tu man nepateiktu, kas ir išiass?
— Išhiass! — Totss skarbi izlabo un sāk jocīgi pievilkt labo kāju. —> Išhiass, nevis išiass!
—Nu labi: išhiass. Kas ir išhiass?
— Išhiass. Vai tiešām tu nezini, kas ir išhiass?
— Neesmu par tādu kaiti neko dzirdējis.
— Išhiass ir tāda slimība, — saka Totss, — ar ko slimo tikai gudri un bagāti cilvēki. Jūs te, uz laukiem, varat būt mierīgi, jums išhiass nepiemetīsies.
— Nu jā, bet ko šis išiass dara?
— Išhiass, nevis išiass! — Totss aizrāda. — Tu jautāji, ko tas dara? Laikam domā, ka šis tev galvu glaudīs? Nekā nebūs, brālīt. Išhiass vispirms iemetas kājā. Ko tas dara? Redzi, kā es staigāju?
Viņš pavirzās dažus soļus Kīram garām un iedams izdara ar labo kāju dīvainas kustības, saceldams veselu putekļu mākoni.