Pagalmā sapulcējas arī pārējie mājnieki. Katrs grib vēlreiz dzirdēt, kā viņu nabaga Jorham izgājis svešumā.
— Man nočiepa pat dzelzceļa biļeti, — Jorhs sērīgi nopūšas, — kā es varēju braukt tālāk. Viss bija manā makā — tiklab nauda, kā pase un arī biļete. Tikko Maskavā izkāpu no vagona, — ļaužu, ka biezs! — maks nozuda kā nebijis. Sākumā nezināju, ko darīt, vēlāk kāds kungs ieteica griezties pie žandarma. Kamēr žandarms rakstīja protokolu, pazuda čemodāns.
— Cik briesmīgi! — iesaucas Ķīra kundze.
— Man palika vairs tikai spilvens un sega, un mazs sainītis ar ēdamo — un viss. Spieķi aizmirsu vagonā.
— Žēlīgā debess!
— Nu jā, bet es domāju, ka čemodānu nospēra tas pats kungs, kurš mani sūtīja pie žandarma. Viņš solījās uzraudzīt manu segu un spilvenu, un bagāžu, bet, kad atgriezos, bija nozudis ar visu čemodānu. Nu saki, papu, — kā gan es varēju braukt tālāk? Vienīgais godīgais cilvēks visā tajā barā bija žandarms. Viņš izdeva man pēc skolas apliecības — tā man bija palikusi kabatas grāmatiņā — jā, izdeva kādu dokumentu pases vietā un sacīja: «Ņičevo, molodoi čelovek!»
— Vai Maskava ir skaista pilsēta? — viltīgi smaidīdams, interesējas jaunākais brālis.
— Pievaldi muti! — Jorhs iešņācās. — Vai man atlika laika klaiņot pa pilsētu? Nu jā, arī galošas biju aizmirsis vagonā. Vēlāk, kad atcerējos, vilciens jau bija aizgājis.
— Ak pasaulīt, kā gan tu varēji būt tik neapķērīgs? — mamma iesaucas. — Mājās tu biji tik gudrs un attapīgs.
— Mana sirds visu laiku smeldza aiz sāpēm, it kā to cepinātu uz oglēm. Visapkārt sveši cilvēki, neviena mierinoša vai draudzīga vārda. Elpu smacē asaras… Tie tur vagonā kā vilki… Kādā piestātnē iekāpa vesels bars visādu burlaku, tie saukāja mani par žīdu, visu laiku tā vien: «Nu, Berka, ai-vai, kā sviežas ar šefti?» Spacierspieķis un galošas man vairs nebija ne prātā — taisies, ka tieci ātrāk laukā no vagona.
— Būtu vismaz sacījis, ka neesi žīds, ka esi igaunis.
— Teicu jau, bet ko tas līdzēja. Jo vairāk atrunājos, jo trakāk šie ārdījās. Sacīja: «Igauņi nav tik sarkanmataini, tas ir Joske, kas izliekas par igauni.»
— Vajadzēja uzrādīt pasi! — attapīgi piebilst jaunākais brālis Benno.
— Saturi muti! — Jorhs uzbrēc un grasās brālim iesist. — Ko tu, sūdvabole, zini par ceļošanu!
Jaunākais brālis uzmet kūkumu un aizmiedz acis kā kaķis.
— Kāpēc tu izrunājies tik neglīti, Jorh? — māte pārmet. — Senāk tu nekad neņēmi mutē tādus vārdus. Un tu, — māte pievēršas savai jaunākajai atvasei, — ciet klusu un nejaucies starpā!
— Nu, nu, — Ķīra papus turpina tirdīt, kaut gan viņam dēla neveiksmīgais ceļojums jau ir tikpat kā zināms. — Kā tad viss beidzās?
— Kā beidzās, — Jorhs sarauc uzacis un pašķielē uz Benno, — pārdevu segu un spilvenu un sāku gudrot, kā tikt mājās. Tur bija kāds preču vilciena konduktors vai kas — tas nopirka un paņēma mani līdz uz Ples- kavu. Kratījāmies vagonā, ka briesmas …
— Labi, ka nepārdevi arī bikses, — Benno nenociešas. — Citādi pārnāktu kā stārķis ar kailiem stilbiem.
— Pats tu esi stārķis! — runātājs uzkliedz negantās dusmās un pieskrien pie Benno. Jaunākais brālis redz, ka šoreiz lieta ir nopietna, un jož uz istabu. Brāļi skriedami apgāž uz sliekšņa noliktos cūkēdiena spaiņus un cīkstēdamies mīcās pa glumo šķidrumu. Piesteidzas mamma, satver Jorhu aiz svārku stūra, lai izšķirtu brāļus, bet paslīd un iekrīt sēdus cūkēdienā.
— Mieru! Mieru! — sauc vecais Kīrs.
Sis Benno pēdējā laikā kļuvis pagalam pārgalvīgs, dari, ko gribi. Pie tā, protams, ir vainīgas cērmes, no kurām, kaut arī zāļots un ārstēts, puika tomēr netiek vaļā.
— Mieru! Mieru!
Sajā acumirklī meistars pazaudē savas brilles un skraida kā akls pa pagalmu. Benno paķer no priekšnama grozu ar smiltīm un kartupeļu mizām un uzmauc to Jorham galvā, kamēr vidējais brālis pūlas piecelt māti.
Kad beidzot nodibināts miers un Benno pienācīgi sodīts par nerātnību, Jorhs, iegājis kambari, turpina savu stāstu, laiku pa laikam pataustīdams ar pirkstiem aiz apkakles un izvilkdams no turienes kādu zemes kukurzni vai kartupeļu mizu.
— Brauciens preču vilcienā bija pats briesmīgākais, — viņš saka. — Vagons, kurā mani ieslodzīja konduktors, bija līdz griestiem piekrauts ar visādām kastēm. Vienīgi pie durvīm bija tik daudz telpas, ka es ar pūlēm varēju nostāvēt kājās. Kad vilciens sāka kustēties, tad šīs kastes sāka tik briesmīgi kratīties, ka mani gandrīz nospieda. Brīnums, kā tās neizārdīja vagonu. Visu laiku ar aizturētu elpu skatījos uz augšējām kastēm; ja kāda no tām nokristu lejā man uz galvas, tad… Visu ceļu, kamēr kratījāmies, mani ne reizi neizlaida ārā, ne arī… pat sevis pēc neizlaida.
— Kā tad tu varēji? … — jautā papus, spodrinādams brilles.
— Kā es varēju … uzrāpos tur augšā un … Nu, Pleskavā izlaida, bet tas jau bija kāds cits konduktors, kurš nemaz nezināja, ka esmu vagonā. Sāka rāties un lamāties un gribēja vest pie žandarma. Tad es viņam paskaidroju visu, piedāvāju naudu, un … beidzot at
laida un teica: «Nu, bog stoboj, to|ko ubiraisa otsjuda k čortul» Maizes kuli biju aizmirsis vagonā.
— Žēlīgā debess! — mamma iesaucas. — Vienmēr tas pats: aizmirsu un aizmirsu.
— Pagaidi, mamm, lai viņš stāsta! — Ķīra papus apsauc sievu.
— Tā katrā ziņā bija paviršība — visur visu aizmirst. Ak jā, kad tad tu pārdevi savu pulksteni? Tik skaists pulkstenis bija!
— Turpat jau arī pārdevu, — paskaidro Jorhs. — Man nebija ne kapeikas pie dvēseles, pēdējo naudu atdevu tam niknajam konduktoram, lai tas mani atlaistu vaļā, citādi būtu vēl iespundējuši. Septiņi rubļi piecdesmit kapeikas dabūju: par ķēdi — divi septiņdesmit pieci, kopā desmit divdesmit pieci.
— Desmit rubļu divdesmit pieci par šito lielisko pulksteni un skaisto ķēdi! — vecais meistars šūpo kailo galvu. — Ai-ai! Ai-ai! Sis brauciens uz Krieviju tev izmaksāja pārāk dārgi.