— Es! Nenāk ne prātā. Tā ir jūsu darīšana — ejiet vai neejiet. Jūs vairs neesat nekāds puišelis, kas jāvadā aiz rokas. Nē, Kīr, nokārtojiet pats savas darīšanas, jums enerģijas un uzņēmības diezgan.
— Jā, bet…
Meitene vairs negrib klausīties sava līgavaiņa čīkstēšanā, viņa atkal pievēršas Arnim un uzsāk sarunu par Ernas jaunkundzi, Savādnieku un par to, kā tie kādā jaukā svētdienā bija ciemojušies pie ķestera. Arnis, protams, paliks šeit līdz rudenim; nu te būs vairāk jauniešu un laiks aizritēs jautrāk. Vai ne?
— Jā, — Arnis piekrīt, — kādu laiku jau palikšu.
Kad Arnis sāk atvadīties, arī Kīrs aši pieceļas un
saka:
— Ari es iešu, Tali, es gribu ar tevi mazliet parunāties. — Pagriezies pret Tēli, viņš sastostās. — Rīt es atnākšu atkal, tad pastāstīšu visu.
— Ko jūs pastāstīsiet?
— Nē, nu … tāpat… Gribēju jums kaut ko … tāpat vien.
— Jocīgi! Jūs visiem gribat kaut ko sacīt, ar visiem gribat aprunāties, bet patiesībā nepasakāt neko. Ko jūs mīņājaties?
— Nē, nu, kā tad tā? Rīt es visu pateikšu.
Abi skolas biedri iziet tikpat klusi, kā ienākuši. Tēle paliek stāvot istabas vidū un domīgi raugās grīdā. Viņas skaistās uzacis savilktas, mutes kaktiņos iezogas rūgtums.
Tad viņa pēkšņi noplūc puķes ziedlapiņu un sapluinī pirkstos. Pēc tam, it kā ko meklēdama, palūkojas apkārt, vai neatradīsies vēl kaut kas, ko varētu saplosīt vai sadauzīt. Tēles skatiens apstājas pie taciņas, pa kuru abi skolas biedri lēni aizsoļo uz lielceļa pusi. Viens no gājējiem, pret kuru viņa ir pilnīgi vienaldzīga, rīt atkal atgriezīsies … ar kādu jaunu ziņu, bet otrs, kuru viņa gaidījusi vienmēr un gaida vēl joprojām, varbūt vairs neatgriezīsies nekad; viņa pati to aizbaidīja ar saviem neprātīgajiem vārdiem. Kāda neiecietība, kāda muļķība! Vai tā atgūst zaudētu sirdi? Nē, viņa nespēj ilgi palikt bezdarbībā. Viņai vajag sevi kaut kā pārmācīt, kaut kam atriebties. Tēle ātri ieiet blakus istabā, iznes no turienes fotogrāfiju un vēstules, ko viņa, turēdama augstu pie loga, saplēš sīkos gabaliņos, it kā vēlēdamās, lai to redzētu arī aizejošais jauneklis. Jāsarauj saites ar pagātni, lai izgaist un iznīkst viss, kas viņai kādreiz bijis mīļš un dārgs. Redzi! Redzi, Arni, te ir tava fotogrāfija un tavas liekulīgās vēstules… uz grīdas, putekļos. Tu pats to gribēji. Meiča spārda saplēstos papīra gabaliņus ar kājām un dusmās izsaka vārdus, kam jāpaliek starp četrām sienām un ko nav lemts dzirdēt nevienam. Tad viņas skatiens apstājas pie lapiņas, uz kuras uzrakstīts pāris dīvainu vārdu, pusteikums — nerātns, bet tomēr tik mīļš, ka viņai gribas to aplūkot tuvāk. Jā, tā viņš kādreiz rakstīja . . . Bet visai līdzīgiem vārdiem jābūt arī vēl uz citām lapiņām, viņa atceras. Tiešām, tiem jābūt kaut kur, vajag tikai pameklēt. Meiča pieliecas tuvāk pie lapiņām, meklē uzmanīgi, aizskar ar pirkstiem kā bērns, kurš saplēsis dārgu rotaļlietu, tad pēkšņi jūt, ka acis satumst un visi vārdi un teikumi saplūst kopā.
Uz saplēsto vēstuļu kaudzītes nokrīt asara, papīra lapiņas tiek rūpīgi savāktas un aiznestas atpakaļ blakus istabā.
Skolas biedri jau ir pagājuši labu gabalu tālāk un patlaban nogriežas no taciņas uz lielceļa.
— Jā, Tali, — Kīrs saka, — vai tu man kā vecam skolas biedram neizdarītu mazu pakalpojumu?
— Piemēram?
— Vai tu nevarētu aiziet pie vecā Kentukijas Lauvas un kaut ko nokārtot?
— Vispirms man jāzina, kas.
— Nu jā … — Kīrs ierauj galvu plecos. — Redzi… Lieta ir tāda, ka … Bet tam jāpaliek noslēpumam, dārgais Tali. To neviens nedrīkst zināt. Neviena dzīva dvēsele — vai saprati?
— Kā vēlies, mīļais Kīr.
— Nu jā, — rudmatis pēkšņi it kā atdzīvojas, — lieta ir tāda, ka esmu nolēmis izmācīties par zemkopi. Ir vairāki iemesli — par to es tev pastāstīšu kādreiz vēlāk. Nu, bet visā apkārtnē, izņemot Totsu, nav neviena cita. Hī, arī Totss nav nekāds labais, bet kur tu ņemsi labāku? Vai tu neaizietu pie Totsa un nepateiktu, ka es gribu kļūt par viņa mācekli, ko?
— Ak šitā? Vai nebūtu labāk, ja tu aprunātos pats?
— Nē, mīļais Tali. Tu zini, ka Totss ir liels balamute un dažreiz mazliet jucis. Tagad tur strādā arī Lible un .. . negribas ar viņiem sapīties.
— Bet, ja tu iesi uz Aizpuriem par mācekli, tev tomēr vajadzēs to darīt.
— Nu, mēģināšu kaut kā izlaipot. Galvenais ir sarunāt. Esi nu tik labs, aizej. Redzi, kad tu būsi tur bijis, tad es tev pastāstīšu kaut ko jocīgu, ko tu pat sapnī nevari iedomāties. Vai iesi?
— Varu jau aiziet, — Tali pasmaida.
— Nu lūk, — liels paldies. Nu man šīs rūpes ir no kakla nost. Redzi, lieta tāda, ka Totss … hī… grib iet uz Rajām par iegātni. Vai nav joks?
Tali parausta plecus un domīgi noskatās uz Paunveres pusi.
— Nē nu, man gan tas liekas briesmīgi jocīgi. Esmu viņam vairākkārt sacījis: «Neesi taču ķerts, Tots, vai Tēle ies pie tevis, vecā Kentukijas Lauvas, Tēlei precinieku diezgan, arī Tali vēl ir dzīvs un …»
— Ak, liecies nu mierā, mīļais Kīr! — Arnis atmet ar roku.
— Nu kā tad tā — liecies mierā? Vai tu Tēli vairs negribi?
— Izbeigsim šo sarunu. Runāsim par ko citu. Totss var precēt to, ko grib.
— Ak šitā. Tātad tev nav nekas pretī, ja Tēle izietu pie kāda cita? Ko? Vai ne? Saki, dārgais skolas biedri, es nevienam to neteikšu. Vai tev tiešām nebūtu nekas pretī?
— Kas man var būt pretī, — Tali sadrūmis nomurmina.
— Ahā! Tieši to es gribēju dzirdēt. Nu jā, kas gan tev var būt pretī, ja tev pašam jau ir cita, kas… kas ir daudz pārāka par Tēli. Arī Tēle nav diezin kāda princese. Taisnību sakot… Nu jā, lai nu paliek, ko mēs tik gari runāsim, bet Totsam viņa tomēr ir par labu. Totss lai sameklē sev Amerikā kādu indiānieti vai pārved sievu no Krievijas. Hī, vai nav tiesa, Tali?
Tali pasmaida un tad saka: