— Tēle taču ir tava līgava.
— Tiešām? — Kīrs satrūkstas. — Nu jā, nu jā … Tas tiesa, bet kas tev to sacīja?
— Tēle pasacīja.
— Sitā gan. Nu jā, tā mēs tikām norunājuši, bet vispirms man vēl jāiet pie Totsa par mācekli, tur visa tā nelaime. Vai Tēle kādreiz sacījusi arī tev, ka viņa precēs tikai zemkopi?
— Nezinu, — Tali pakrata galvu. — Neatceros,
10.Kūts būve Aizpuros jau tuvojas nobeigumam
Kūts būve Aizpuros jau tuvojas nobeigumam. Lible pēc Totsa ieteikuma atvedis no Kontkīlas vēl kādu vīru, kas sākumā palīdzēja pie koka darbiem, bet tagad sit kūtij jumtu. Nu kūts izskatās pavisam glīta. Izcirsti vairāki jauni logi, izlabotas pat siles. Pārvaldnieks pastaigājas pa pagalmu, saliek rokas sānos, priecājas par savu darbu un klusi pie sevis murmina:
— Labi, ka izgāja vēl tā.
Sajā svarīgajā dienā, kad Totss priecājas par paveikto darbu, Aizpuros atkal ierodas Tali un pastāsta par Ķīra priekšlikumu. Pārvaldnieks un Lible iepleš acis. Kas tā par valodu? Kīrs nākšot uz Aizpuriem par mācekli? Ūja, nelabais, vai tad … vai tad ., Nē, šito Lible vairs nespēj aptvert, kaut vai nosit. Ka rudmati Krievijā apzaga, — tas Paunverē vairs nav noslēpums, bet, ka viņš Aizpuros par mācekli piedāvājas, to vēl nezina un nenojauš neviens.
— Nu jā, — Totss beidzot saka, kad viss ir sīki pārrunāts, — lai nāk, ja grib.
— Jā, lai nāk vien, —- Lible apstiprina, — mums vajag strādnieku, jo īstais darbs vēl tikai sāksies.
Arnis atsveicinās no draugiem un dodas uz mājām. Ceļā viņš pēkšņi kaut ko atceras un sāk iet daudz ātrāk. Viņš nenogriežas augšup gar kapsētas kalnu, pat nepaskatās uz to pusi, bet soļo tieši uz Paunveri. Kopš viņu šķiršanās pagājis jau ilgāks laika sprīdis, viņš šodien noteikti saņems vēstuli. Cik interesanti būs lasīt šo vēstuli, viņas vēstuli, soļojot pa putekļaino lielceļu. Vēlāk viņš paņems šo vēstuli līdzi tīrumā un, sēdēdams uz ežas» pārlasīs no jauna. Vēstule, ko viņš saņems šodien,
būs pirmā, tad pienāks vēl citas, daudz vēstuļu — viņa taču solīja. Tā, sūtot un saņemot vēstules, drīz pienāks rudens, un viņš to atkal sastaps pilsētā. Tad viņas bālie vaigi, protams, būs sārtāki, viņa būs iedegusi saulē, viņas raksturs, dzīvojot uz laukiem, būs kļuvis nopietnāks, un varbūt tad viņa vairs tik ļoti netieksies uz šiem trokšņainajiem deju vakariem. Jā, šodien viņš saņems vēstuli, Arnis to nojauš.
Vēstules tomēr nav. Pagasta kazaks žēli krata galvu, vēlreiz pārcilā visas vēstules, kaut arī zina, ka nebūs. Nav, nav tādas vēstules. Bet, ja tāda tiešām būtu pienākusi, vai tad viņš, vecais pagasta kazaks Mits, būtu to atstājis šeit, viņš to būtu aiznesis pats vai arī steidzīgi nosūtījis tālāk ar kādu paziņu. Tādas tās lietas. Lai Sāres jaunskungs nemaz nebēdājot: ja ar nākošo pastu kaut kas pienākšot, viņš to nekavējoties nogādāšot uz Sārēm.
Arnis gandrīz nedzird vecīša vārdus. Sīvi dūmi, ko kazaks izpūš no pīpes, un nelabā smaka no blakus esošā būceņa — aresta telpas uzdzen nelabumu. Vienīgā doma, kas viņam šajā brīdī iešaujas prātā, ir nožēla, ka viņa vēstulēm, kas vēl atrodas tālu, būs jānoiet tik netīrs ceļš. Uz šī apķepušā galda tiks uzmesta arī tā vēstule, ko viņš tik nepacietīgi gaida. Uz tīrās, ar smalkiem burtiem aprakstītās aploksnes parādīsies tauku un netīrumu traipi, uzbirs pelni no kazaka pīpes.
Arnim kļūst vēl pretīgāk — kāds būcenī sakustas un lādēdamies prasa dzert.
— Ahā — ūdeni, — saka kazaks. — Nāciet, jaunskungs, paskatieties, kāds putns man sēž te būrī. Sim vajagot ūdeni. Knābis pagalam izkaltis.
Bet Arnim šai reizei pietiek. Viņš aši atvadās un aiziet. Kazaks, galvu grozīdams, noskatās viņam pakaļ. Savāds puisis! Diezin kāpēc šis aizskrēja un nemaz ne- palūkojās būcenī? Reto putnu nāk apskatīt daudzi, bet Arnis Tali aizskrien. Vai tad viņš, vecais Mits, vainīgs, ka Arnim nav pienākusi vēstule? Sai vēstulei vajadzētu būt varen interesantai, ja jau to gaida tik nepacietīgi. Labi. .. vecais Mits zina ne vien Paunveres vēstuļu adreses, bet arī dažas vēstules saturu. Gan jau, gan redzēsim…
Arnis dodas uz mājām un domās saka sev: — Reizēm klusēšana ir interesantāka nekā vēstules. Vienalga … varbūt tā pienāks ar nākamo pastu.
Mājās viņš paņem vijoli un ilgi spēlē kādu sērīgu melodiju; vecmāmuļai pat asaras iezogas acīs.
— Met mieru, Arni, — vecīte lūdzas. —- Uzspēlē ko priecīgāku.
— Priecīgās meldijas skan druvās, — atbild jauneklis.
— Nu jā, druvās gan, bet kādēļ tu spēlē tik sērīgu gabalu? Ak puisīt, puisīt, tev atkal kaut kas nospiež sirdi. Nāc apsēdies pie vecmāmuļas, pastāstīšu tev par senajiem laikiem.
— Tas ir pavisam kas cits, — Arnis pasmaida, pieiet pie vecītes un maigi noglāsta tās sastrādāto roku. Tā, vienu otram blakus, viņus atrod Kīrs, kurš vakara cēlienā ierodas Sārēs.
— Ej mierīgi uz Aizpuriem, — Arnis mudina sarkanmataino skolas biedru, — tavi grēki tev piedoti. Totss gaida.
11.Otrā rītā Kīrs pieceļas jau agri
Otrā rītā Kīrs pieceļas jau agri. Viņš ir apģērbis vienkāršas darba drēbes, pat salmenīca atstāta mājās, un tās vietā stājusies maza naģene. Vecāku svētības vārdiem un Benno zobgalībām izvadīts ceļā, viņš beidzot stāv Aizpuru pagalmā, pilns apņēmības un drosmes ātrāk sasniegt iecerēto mērķi.
— Ahā, — iesaucas Lible, kurš, kūpinādams papirosu, patlaban iznāk no istabas pagalmā, — tā tik ir lieta — būs viens palīgs vairāk. Labrīt, skrodermeistar!
— Kas to lai zina, — pasmīn Kīrs, — ja mani pieņemsiet, tad būs, ja ne, — tad nebūs.
— Nē, nu, kādēļ tad nepieņemsim? To mēs norunājām jau vakar. Bet pasakiet man — kāda velna pēc jūs tik ātri pārbraucāt no Krievijas?