— Ak Lible, — skroderis nopūšas, — labāk liec mani tūlīt pie darba, bet nejautā. Sis brauciens mani izputināja tā, ka to atcerēšos visu mūžu.
— Ak šitā! Lūk, kā — izputināja. Aizbraucāt varen švuncīgi, bet nu… Jā… jā. Nē, nu, es jums nekāda darba nevaru dot, par to lai gādā pārvaldnieks pats. Gan viņš jums ierādīs visu. Tur jau viņš nāk.
— Sveiks, Jāzep! — Kīrs laipni sveicina. Nu viņam jācenšas ar šo mūžīgo zobgali sadzīvot pēc iespējas draudzīgāk un reizēm pat jāpakļaujas viņa untumiem. Varbūt tā lieta nemaz nebūs tik traka, jo labi vārdi uzveic ļaunumu. Pacietību, pacietību! Ja viņam tagad neizdosies arī šis pēdējais mēģinājums, tad Tēle viņam būs zudusi uz mūžu.
— Sveiks, sveiks, skolas biedri! — atbild pārvaldnieks. — Kā tad klājas? Kā labi veicās Krievijā?
— Krievijā man gāja slikti. Nu esmu nācis pie tevis, dārgais Tots. Saki no tīras sirds — vai pieņemsi mani par mācekli, kā vakar teica Tali? Es neprasu algu, es neprasu pat uzturu — pusdienošu mājās, — tikai iemāci man, kā kopt tīrumus un vairot ganāmpulku.
— Labi, — Totss mierīgi atbild. — Vari nākt, bet vispirms tev jāiztur pārbaude.
— Kāda pārbaude? — Kīrs brīnās.
— Kā gan citādi, mīļais draugs? — savukārt brīnās pārvaldnieks. — Vai tad tu to nezināji: vispirms pārbauda un tikai pēc tam pieņem par mācekli. Arī es pats tiku pārbaudīts. Kā tad lai uzzin, vai tu esi piemērots savam uzdevumam un vai maz vērts ar tevi noņemties? Nē, tev jānostrādā izmēģinājuma laiks, jo ne jau veltīgi sakāmvārds skan: «Dari ko darīdams, apdomā galu.»
— Nē, — Kīrs piešķiebj galvu, — tādas lietas es vēl neesmu dzirdējis. Kurpnieki un skroderi gan pieņem uz izmēģinājumu, bet…
— Nu, lūk! Skaidrs! Vai tu domā, ka kurpnieka vai skrodera darbs ir vieglāks nekā zemkopja? Ja jau tie pieņem uz izmēģinājumu, tad par opmaņa mācekļiem nemaz nav ko runāt.
— Es atkal domāju tā, — iejaucas Lible, — ka, nu jā, pārbaudīt vajag, tas tiesa, bet vispirms būtu jānodzer līkopi. Redziet, kā es domāju. Nē, tas taču viens otru netraucē, pārbaude ir pārbaude, un līkopi ir līkopi.
— Pagaidi, pagaidi, Lible, — skrodermeistars atstumj Libli sāņus, — parunāsim nopietni. Es gribu jautāt, kas tā pārbaude īsti ir un kā tas viss notiek?
— Gan jau redzēsi. Līdz šim no tās nav izbēdzis neviens nākamais pārvaldnieks.
— Nu jā, bet cik ilgi šī pārbaude vilksies?
— Cik ilgi… — Totss pie sevis nomurmina. — Nu tā … nedēļas divas. Tu esi jocīgs puisis, Kīr, bez izmēģināšanas es taču nezināšu, vai šis darbs tev ir pa kaulam.
— Es varu visu, — skroderis pašapzinīgi saka.
— To mēs vēl redzēsim.
— Izturēšu. Varu par to galvot. Es nemaz tik vājš neesmu, kā izskatos.
— Iespējams, iespējams. Bet pasaki man — nē,parbaude tev būs jāiztur — nu jā, pasaki man — kādēļ tu vispār gribi kļūt zemkopis? Tu taču, ķēms, nedomā, ka zemkopība ir kaut kāda niekošanās? Sak, ņem tikai un dari.
— Nē, dārgais skolas biedri, tā es nedomāju. Ja es tā domātu, tad nemaz nebūtu nācis mācīties. Redzi, lieta ir tāda, ka … nu jā … es nezinu … Bet, ja jau mēs tā draudzīgi ķersimies pie darba, tad … es tomēr, nu … Negribu, ka ciema sievas sāktu tenkot. Labāk izstāstīšu pats, kādēļ gribu kļūt par zemkopi. Tas nozīmē: man ir vienalga — skroderis vai zemnieks, bet… bet… Tēle vēlas, lai es kļūtu zemnieks.
— Ahā! — Lible svinīgi nostiepj. — Tad jau pavisam cita lieta.
— Hm-hm! — Totss piekrīt. — Tad, protams, cita lieta. Kādēļ neteici tūlīt?
— Nu, — Kīrs parausta plecus, — vai zināt, tas ir tāds kutelīgs jautājums. Un tagad, kad esmu jums izkratījis savu sirdi, izturieties pret mani labi un nedariet pāri! Nē, ne jau pāri, bet tā … esiet draudzīgi vai… Dzīvosim draudzīgi un aizmirsīsim visu slikto, kas mūs kādreiz… Nē, līkopi, kur šie dēsies. Tos mēs nodzersim tik un tā, gan jau vecais pratīsies. Manis dēļ atnāciet kaut vai šovakar.
— Vai zināt, Ķīra kungs, man no jūsu vārdiem tīri vai asaras sariesās acīs, — iesaucas Lible. — Nu pasakiet atklāti — vai jums kādreiz kāds ir nodarījis pāri?
— Nē, nē, — Kīrs atgaiņājas, — tā es nedomāju, bet nu … reizēm mēs tomēr strīdamies.
— Galvenais ir tas, vai izturēs kauli, — Totss paskaidro. — Vai tev nebūs pārāk grūti.
— Nē, dārgais Jāzep, — rudmatis viltīgi pasmaida, — tas nav galvenais. Ar grūtībām es tikšu galā, lai būtu kā būdams, bet — hī — galvenais, lai tu neturētu uz mani vecu naidu; atceries, kā mēs tur toreiz cīkstē- jāmies, vai saprati?
— Man nav nekāda naida, neķēmojies. Galvenais ir kauli.
— Nu, ja nav naida, tad izturēs arī kauli. Bet tagad dod ātrāk darbu, gan jau redzēsi, kā es raušos. Ja jau pārbaudei jābūt, tad lai ir! No darba es nebaidos.
— Skaidrs, — Totss iesaucas. — Darba Aizpuros netrūkst. Ņem un aizvel šos akmeņus no kūtspriekšas uz gatvi. Tur mēs uzcelsim žogu, lai lopi neskrietu labībā.
— Ahā, — māceklis vērīgi pamāj ar galvu, — nu jā, tad lopi, nākdami no ganībām, netiks labībā.
— Lūk, lūk, — pārvaldnieks uzslavē. — Tas ir labi, ka tu visu tik ātri aptver. Tur jau ir tā māksla, ka jāstrādā ne vien rokām, bet ari galvai. Horošo! Tad tikai ķeries klāt: iesākums ir labs. Pag, ko es tev vēl gribu jautāt, ak jā, bet vai tu ar zini, kādēļ es tev vispār lieku aizvelt šos akmeņus no šejienes?
Kīrs piešķiebj galvu, mazliet padomā un smaidīdams atbild:
— Nē, nezinu. Kadeļ tu vispār tos liec aizvelt no šejienes, — es nezinu.
— Nu redzi. Tur jau ir tas āķis, ka ikvienai rīcībai ir sava jēga. Vispār es šos akmeņus lieku aizvelt no šejienes vairāku iemeslu dēļ. Varbūt tu domā, ka man steidzami jāuzceļ žogs? Nē, ķēms, akmeņu žogs ir blakus lieta. Zogu var taisīt arī no kārtīm, ja ir nepieciešams. Bet atceries un iegaumē, ko es tev teikšu. Ak jā, vispirms atbildi man uz jautājumu: vai šie akmeņi vispār var palikt šeit, kur tie atrodas?