— Ai, ai! — Kīrs izbailēs iesaucas. — Tas iš. išhiass tiešām ir briesmīga sērga. Tikai tu, — viņš brīdina, — nestaigā tā pa ciemu.
— Kāpēc? — Totss iesaucas un apstājas. — Kā tad lai es staigāju pa ciemu?
— Tāpat kā līdz šim.
— Bet ja nu es nevaru?
— Kā tad tu visu laiku varēji?
— Visu laiku!? Agrāk man nebija išhiass kājā, bet tagad iemetās. Iegaumē, — turpina slimais draugs,
— išhiass ir tāda slimība, kas ceļo.
— Ceļo?
— Jā, ceļo, —: Totss uzsver un turpina, — ceļo pa cilvēka ķermeni jeb tā saucamo organismu. Vispirms tas iemetas kājās, pasirgst tur kādu laiciņu un tad sāk ceļot. Šodien man visu laiku bija gurnā, bet tagad ieslīdēja atpakaļ kājā. Visļaunāk ir, ja uzkāpj galvā.
Te Totss apstājas un atlaiž drauga svārku pogu, kuru viņš turēja, kamēr tie sarunājās.
— Arī-galvā! — iesaucas Kīrs. — Kas tad notiek?
— Tad, —- Totss zīmīgi piemiedz acis un turpina,
— tad reizēm notiek pavisam dīvainas lietas. Ivanova kungam, muižturim, pie kura es kalpoju, išhiass bieži iemetās galvā. Un, kad Ivanova kungam išhiass galvā, tad viņš satver savu resno bozi un izkuļ kā linu sauju pirmo, kas tikai pagadās ceļā. Un visdīvainākais: vēlāk viņam nav ne jausmas, ko izdarījis. Vai tagad tu zini, ko nozīmē išhiass? Tu gribēji zināt, ko tas dara?
— Hm … — Kīrs samulst. — Nē, šis išhiass ir viena bīstama kaite, ja tiešām notiek tā, kā tu stāstīji. Vai arī tev kādreiz tas ir iesities galvā?
— Līdz šim vēl nav, — atbild Totss, — bet kuru katru acumirkli tas var notikt.
— Hm, hm… Nē, tādā gadījumā lai paliek kājā. Tad jau labāk klibo un staigā, kā pašam patīk.
— Nu man vairs nav jāklibo: tas ieskrēja atpakaļ gurnā.
Dažas minūtes draugi vēl pamīņājas uz vietas, tad soļo tālāk. Drīz tie sasniedz Paunveres pirmās mājas. Ciems ir pilnīgi pārvērties. Totss to pamana tūlīt.
Tā, piemēram, šīs divas jaunās mājas blakus krustcelēm netālu no ceļa, kas ved uz kapsētas pusi, vispār nebija, kad viņš vēl mita dzimtenē.
— Šeit dzīvo desinieks, — Kīrs paskaidro, tuvodamies pirmajai mājai.
— Desinieks… — Totss atkārto šo vārdu un aplūko sarkani krāsoto māju, kas viņam atgādina paša kādreiz pagatavoto zemeslodi.
Mājiņas loga iekšpusē karājas liels appelējis desas līkums kā mūžīgās rotācijas simbols. Uz sliekšņa tup labi barots runcis un ar slinku skatienu vēro garāmgājējus.
Nakamaja maja ir atvērta maiznīca. Virs durvīm vējā čīkst un grozās apzeltīts kliņģeris, tas it kā lepojas ar savu vieglumu un tukšo vidu. Pa atvērto logu raugās ārā drukna sieviete ar baltu seju, it kā vēlēdamās sacīt, ka te, viņu mājā, viss ir balts — tiklab milti, kā maize un cilvēki.
Tālāk redzams veikals, bet to jau Totss pazīst labi sen, un neviens no abiem jaunekļiem tur neatrod nekā sevišķa. Tikai izkārtnes abpus durvīm ar gadiem kļuvušas tumšākas: no uzzīmētā vīra ar pīpi zobos lietus un skarbie vēji nav atstājuši nekā cita kā pīpi, vienu roku un garstulmu zābaku pāri.
Un tomēr senas atmiņas liek Totsam iegriezties veikalā. Nupat viņš sūdzējās par sāpēm, tā ka gribot negribot jāiet veikalā.
Draugi nostājas pie letes un pieprasa kvasu. Tā kā veikalā nav glāzes, tad viņi pieliek pudeles pie mutes un «tempj», kā mēdz sacīt Kīrs, tieši no pudeles. Dzerot Totsa skatiens klejo apkārt pa veikalu, un tad viņš līdzinās kapteinim, kurš ar tālskati vēro jūru.
— Jā, jā, — viņš saka, atņemdams pudeli no mutes un pamādams Kīram. — Sajā veikalā mēs bieži iegriezāmies.
Iedams ārā no veikala, Totss tik skaļi atraugājas, ka pats satrūkstas un atskatās uz veikala īpašnieku. Laime, ka bodnieks ir jauns un par viņu neko nezina; vecajam tagad būtu laba izdevība pazoboties. Pie sliekšņa Totss apstājas, nospļaujas, nožāvājas un izdara kustības, kuras pat Kīram šķiet liekas un nevajadzīgas: viņš brauka vēderu. Lai trīsreiz nolādēta petroleja, ko viņš iegāza savās iekšās līdz ar kafiju! Tagad putojošais dzēriens atkal uzvandīja suslu uz augšu, un nu tu, grēcīgā dvēsele, liec to, kur gribi. Sī draņķīgā petroleja laikam ilgi klejos augšup un lejup gluži kā išhiass un nemaz nesagremosies.
Kīrs uzlūko drauga izmisušo seju, un viņa dvēselē pamostas tumšas nojautas. Vai tikai Totsam pēkšņi nav iemeties galvā išhiass? Viņš paiet dažus soļus tālāk un, dungodams kādu dziesmiņu, raugās zemē, it kā būtu kaut ko pazaudējis uz lielceļa. Bet otra acs tomēr paliek nomodā un šķielē uz draugu, kurš visu laiku spļaudās un žāvājas.
Taču Totss drīz vien atžirgst, vēlreiz slaidi nospļaujas, ieklepojas, kaut ko nomurmina pie sevis, un ceļojums var turpināties. Kīrs atviegloti uzelpo, taču baidās apjautāties, kas Totsam vainas: dievs vien zina kādas kaites un untumi snauž viņa izglītotā un bagātā drauga ķermenī, un kas gan atbildēs, ja tās pamodinās neapdomīgi izteikts vārds.
Tālāk redzama vēl kāda jauna māja bez izkārtnes. Kīrs zina pastāstīt, ka šajā namā paredzēts ierīkot ambulanci un patlaban tā vēl pustukša.
Tad draugi nogriežas pa kreisi un lēni soļo uz mācītājmuižas pusi. Pie Dzirnezera viņi atkal uz brīdi apstājas, un Totss atrod, ka ezers viņa prombūtnē ir ļoti aizaudzis. Dzirnavas strādā «uz diviem gaņģiem», apgalvo Kīrs, ieklausījies rūkoņā: tuvās vasaras karstās dienas nav vēl paspējušas uzsūkt pavasara plūdu lielos ūdeņus, un dzirnavas var malt ar pilnu jaudu.
No šejienes, ejot tieši pa taciņu, draugi drīz vien nokļūtu mācītājmuižā, bet Totss ierauga viņpus ezera atkal ko jaunu.
Nelielā mājiņa ezera krastā ir viņa prombūtnē pārbūvēta un tagad izskatās liela un stalta. Tuvāk apskatot, liekas, it kā mazākajai mājai būtu izbūvēta šķērsām cauri otra, lielāka; vidū būve tagad sasniedz divus stāvus, un grūti pateikt, kurā virzienā tā ir garāka, kurā platāka. Mājiņas priekšā ezera krastā toreiz auga vītols, tas atrodas turpat arī vēl tagad, taču blakus lepnajai celtnei izskatās sīks un sarucis. Pie mājiņas loga vēl kuploja vīksna, bet tās tur vairs nav; domājams, ka šis jaunais, skaistais koks aizgājis bojā, mājiņu pārbūvējot.