— Velns! — Kīrs nikni nospļaujas. Bet kaut kas tomēr jādara, stāvēt uz vietas arī nav nekādas jēgas, it īpaši, ja esi pieņemts uz pārbaudi. Pametis lielo akmeni, Jorhs sāk nest uz gatvi šķembas un oļus. Sis darbs, protams, sokas daudz labāk, bet arī te drīz vien rodas šķēršļi.
— Ē, — iesaucas zvaniķis, iznākdams no piedarba, —'kurš tad tā dara? Vispirms lielos, tad mazākos. Lielie jāliek apakšā, mazie — virsū; mazākos aiznesīsim vēlāk ar rāmi. Nē, nē, tā nevar, sābri!
— Lielie ir briesmīgi smagi, — rudmatis saviebjas. — Nāc pamēģini pats.
— Nu jā, nu, — spriež Lible, — vai gan neesmu izmēģinājies diezgan? Kurš cits tos atstiepa no papuves, ja ne es? Sie pāris soļi līdz olnīcai — tīrais nieks. Saraujiet, saraujiet, Jorha jaunskungs!
— Jā, kā tu sarausi, ja nav spēka, — Jorhs gaužas.
— Stiepies kaut vai pušu, bet… Dodiet man kādu vieglāku darbu, lai akmeņi paliek Mārtiņam.
— Jā, vieglāku darbu! Bet man te nav nekāda noteikšana. Tā ir pārvaldnieka darīšana. Bet, nu, ja spēki tiešām galā, ieturiet mazu pauzīti, aizjoziet uz Paun- veri un atnesiet mums lāsīti sīvā brokastīm. Pārvaldnieks pašlaik iegāja istabā — nekavējieties.
— To var, — Kīrs priecīgi iesaucas. — Sūtiet mani, kurp vien vēlaties, aiziešu labprāt, tikai tos lielos akmeņus, tos …
Tikko Jorhs ir aizgājis, Lible, Totss un Mārtiņš aši ķeras pie darba un ātri nogādā akmeņus uz gatvi. Lielākos veļ Mārtiņš, mazākos pārvaldnieks un zvaniķis aiznes uz rāmja. Līdz Ķīra atnākšanai tiek uzcelts prāvs valnis.
Totss paliek rosāmies pie žoga, bet viņa palīgs nozūd piedarbā.
— Nesaprotu, — Kīrs satrūkstas, — kā akmeņi nokļuva šeit?
— Nu, paši jau neatnāca, — pārvaldnieks atbild pār plecu.
— Tu atvēli visus viens pats?
— Nu jā, — noskan vienaldzīga atbilde, — kas tos ko neatvelt?
— Hm … Jāzep, tu esi īsts spēkavīrs.
— Ē, kas nu es par spēkavīru! Tāpat vien paniekojos. Briesmīgs karstums, citādi padarītu vairāk. Tādā svelmē darbs lāgā neveicas.
Sajā acumirklī pie abiem pienāk Lible un lūdz pārvaldniekam smēķi. Viņa tabakas maciņš esot iekritis vircas bedrē, un nu dari, ko zini. Ja dabūtu uzvilkt kaut vienu dūmu!
—- Jā, — pārvaldnieks gramstās pa kabatām, — to vari dabūt.
— Lai tev veselība, jaunskungs! — zvaniķis pateicas, bet diemžēl pārāk agri: piedāvātajā kārbiņā nav neviena papirosa.
— Skat, nelabais, — pārvaldnieks saskaišas, — nu esam abi dimbā. Neatliek nekas cits kā iet uz purvu plūkt sūnas. Kaut tevi jupis ar visu tavu tabakas maku! Varēji to iemest citur, nevis vircas bedrē.
— Jā, nu … — zvaniķis noplāta rokas. — Kas pagalam, tas pagalam!
— Esi tik laipns, Jorh, aiztec uz Paunveri un atnes mums smēķus, — pēc īsām pārdomām pārvaldnieks norīko.
— Uz Paunveri! — nosvīdušais skolas biedrs elš. — Kādēļ neteicāt agrāk — es tikko nāku no Paunveres.
— Tiešām? — Totss brīnās. — Bet kādēļ neteici agrāk, ka iesi uz Paunveri, es būtu licis atnest. Nu, bet tādam brašam puisim viens solis bijis nebijis, ņem tikai kājas pār pleciem un — aidā; es skatīšos pulkstenī, redzēsim, cik drīz tu būsi atpakaļ.
— Dieva sodība! — Kīrs iestenas, pasniegdams Lib- lem degvīna pudeli. — Tādā karstumā cilvēks var garu izlaist.
— Jā, nav viegli kļūt par opmani, — Lible pašūpo galvu.
Nelaimīgajam vīrelim neļauj pat atvilkt elpu. Ap pusdienas laiku Totss sāk sūdzēties par briesmīgām kaulu sāpēm. Lai tikai atkal ņemot «kājas pār pleciem» un jožot uz aptieku pēc zālēm. Bet ar to pārvaldniekam vēl nepietiek: laiku pa laikam viņš izmet Liblem pa dzēlīgai piezīmei, ka kopš šīs dienas barojot savā azotē odzi un tā tālāk. Vakara cēlienā Jorham jāmaisa kaļķi, jāmīca māli un atkal jāveļ briesmīgie akmeņi. Beidzot rudmatis ir tik noguris un apnicis, ka tikko spēj pavilkt kājas. Tomēr viņš nepaliek pa nakti Aizpuros, bet grīļojoties velkas uz mājām.
— Nu, vai opmaņa amats jau rokā? — noprasa Benno. Tie abi ar Viktoru met kūleņus pagalmā.
Vecākais brālis tikai nikni pablenž uz jautātāju un šņākdams ieiet istabā. Uz sliekšņa viņš vēl izdzird, kā balamute Benno stāsta Viktoram: Jorhs iejūgšot ratos septiņas cūkas un braukšot uz Paunveri precībās. Miermīlīgais puisēns, kad vien iespējams, cenšas iedzelt Jorham; Jorha vainas dēļ viņam jāatsakās no jauna uzvalka un zābakiem; vecākā brāļa brauciens uz Krieviju sagādāja papum tik lielus zaudējumus, ka par citiem izdevumiem nedrīkst ne iepīkstēties.
Vecākais brālis tāpat nepaēdis iemetas gultā un iegrimst miegā kā dziļā akā.
Otrā rītā nākamais pārvaldnieks sūdzas, ka viņa locekļi degot vienās ugunīs. Pirms brokastlaika viņš nespējot piecelties no gultas, lai arī kā gribētu: viņa kājas ļogoties kā pātagas kāti. Sī lauku virčapte esot kaut kas briesmīgāks par briesmīgu, un Totss tiešām neesot veltīgi runājis par tā saucamo spēka pārbaudi. Ja viņam visu mūžu būšot jācieš tādas sāpes, tad . .. tad pārvaldnieki esot visnelaimīgākie cilvēki pasaulē un šīs bezgalīgās mokas nespēšot remdināt mīlestība, kaut arī tā kaistu sirdī ar astoņdesmit piecu grādu karstumu. Visa miesa esot kā viens vienīgs sāpju kamols, pie kam vislielākās mokas sagādājot vēders. Pēc tādas staipīšanās zarnas noteikti sametīšoties mezglā.
Bet: «Dzīvā mīlestības vara lielus brīnumdarbus dara,» — kāds dzejnieks ar šīm nemākulīgi uzrakstītajām vārsmām izteicis diezgan patiesu domu, lielā mīlestības vara piešķir Ķīra nevarīgajam augumam varenus spārnus, jau pēc brokastīm mēs viņu redzam sparīgi soļojam pāri kapukalnam uz Rajām. Viņš steidzas paziņot Tēlei, ka tas jau veselu dienu vingrinājies pārvaldnieka amatā un ticis par soli tuvāk savai laimei. Maršējot sastingušie locekļi kļūst aizvien kustīgāki, un Jorhs atrod, ka ir iespējams palikt uzticīgam savam nodomam, un tāpēc viņš tūdaļ dosies atpakaļ uz Aizpuriem, tikko būs saticis «viņu».