«Viņas» priekšā Kīrs izstiepj savas trīcošās rokas un gari un aizgūtnēm stāsta, cik lielu upuri tas viņas dēļ nesis un ka turpmāk ir gatavs nest vēl lielākus upurus. Meitene ar nepacietību gaida, kamēr jauneklis beidz atzīšanos, tad pikti, it kā ar aizturētām dusmām iesaucas:
— Ejiet projām, Kīr, un dariet, ko vien vēlaties, bet mani lieciet mierā! Man neinteresē ne jūsu dzīve, ne jūsu mērķi.
12.Negaidītais trieciens laupa Kīram jebkuru kustības spēju
Negaidītais trieciens laupa Kīram jebkuru kustības spēju; todien nelaimīgais rudmatis vairs nepieceļas no gultas. Ausis dārd visi Krievijas preču vagonu riteņi, un vesels leģions saniknotu konduktoru prasa gan biļeti, gan piedzen soda naudu. Brālis Benno nopircis sev cērmju zāļu vietā konfektes un grauž tās tieši pie gulētāja auss. Mazais sātans ar jaunākā brāļa ģīmi uzskata, ka var atļauties šo nelietību sakarā ar vecākā brāļa kārtējo neveiksmi.
Bet Raju Tēle, kas it kā neviļus sagādāja Kīram tādas sirdssāpes, vēl tajā pašā dienā veic ilgāku pastaigu un, šķiet, pat vairs neatceras, kas notika šorīt. Viņa dodas pa taciņu uz augšu un zagšus paskatās uz Sāres pagalmu. Neieraudzījusi tur neviena cilvēka, viņa, dungodama dziesmiņu, pagriežas uz lielceļu. Meiča atskatās vēl pāris reižu, taču sētsvidus joprojām pilnīgi tukšs — saime droši vien rosās pļavā, un kopā ar citiem ir aizgājis arī tas, ko viņa bija cerējusi ieraudzīt.
Tādā vientulībā, tik sliktā garastāvoklī cilvēks ir spējīgs nodarīt ko ļaunu. Šovasar tādus brīžus nācās piedzīvot bieži, bet tad kā glābiņš bija uzpeldējušas kādas domas, mirkļi, kas nomierināja, pat iepriecināja, taču šodien jau no paša rīta viņu nospiež kāds neizprotams gurdums un apnicība. Tēles garastāvoklis kļūst vēl drūmāks: ieradusies Paunverē, viņa nesastop mājās Ernas jaunkundzi. Viņai šķiet, it kā visi Paunveres iedzīvotāji būtu sazvērējušies pamest viņu gluži vienu. It kā citi cilvēki turētos draudzīgi kopā un tikai viņai vienai jāklīst kā vilkam gar sētu. Tēlei kļūst žēl pašai sevis un reizē ar žēlumu pamostas naids pret citiem.
Baznīcas priekšā pie slitas stāv divi zirgi. Kad Tēle
nonāk pie mācītāja mājas, no ģērbkambara iznāk kāds jauneklis ar jaunavu. Abi ir pietvīkuši un ļoti samul- suši; meiča ir tik apjukusi, ka, nokāpdama pa trepēm, grasās nogriezties uz citu pusi. Puisis pasmīn, satver viņu aiz rokas un, rādīdams uz pajūgu, saka:
— Nu, kur tu skriesi?
— Jā, jā, ak tavu brīnumu, tīri apjuku.
Abi smiedamies iesēžas ratos un aizbrauc. Tēle noraugās uz putekļu mākoni un domā: abi laimīgie bijuši pie mācītāja uzsaukties.
Otrā pajūgā sēž vecs ubadziņš ar maizes riecienu uz ceļiem un pūlas attaisīt lielu kabatas nazi. Tievie, drebelīgie pirksti ir par nevarīgiem; vecītis, kā palīdzību lūgdamies, paskatās uz Tēli — abiem laimīgajiem, protams, nebija laika viņu ievērot.
— Dod šurp nazi, es palīdzēšu, — Tēle uzsauc.
— Nevaru, — vecītis atsaka, — tas man ir piesiets ar aukliņu pie svārkiem, lai nepazūd.
Meiča pieiet pie ratiem, atvāž nazi un saņem pretī pateicības pilnu skatienu.
Sajā nevarībā un mazajā palīdzībā nav nekā sevišķa, bet Tēle jūt, ka acīs sariešas asaras. Viņas garastāvoklis pēkšņi mainās — viņai gribētos būt pret kādu bezgalīgi labai un maigai. Tie, kas nāca no mācītāja, nosēdās viens otram blakus kā divi celmi un aizbrauca, bet viņiem vismaz bija iespējams izrādīt savstarpēju maigumu. Ak jā, vai tad vecītim nav nekāda pavalga, maize taču ir sausa un iesprūdis rīklē? Te būs mazliet naudas, lai aiziet uz bodi un nopērk kaut ko. Kā? Nedrīkst atstāt zirgu? Lika uzraudzīt? Kas lika uzraudzīt?
— Nezinu, kāds jauns puisis.
— Tā gan. Tad pagaidi, atnesīšu pati.
Bodē ir iegājis pagasta kazaks Mits, kurš, ieraudzījis Tēli, tūlīt pārtrauc sarunu ar tirgotāju, izņem no kabatas vēstuli un pasniedz meičai. Jā, lai Raju Tēle esot tik laipna un nododot vēstuli tālāk Sāres študentem — viņai, kā jau tuvam kaimiņam, tas neprasīšot daudz pūliņu. Ja kāds no Raju ļaudīm iešot uz Sārēm vai otrādi, lai iedodot vēstuli līdzi. Tikai aizmirst gan nedrīkstot, tā laikam esot ļoti svarīga vēstule: študente gaidot ar lielu nepacietību. Viņš, Mits, aiznestu vēstuli pats, bet patlaban neesot laika: tas razbainieks nakti izlauzies no būra un aizbēdzis, tagad desmitnieks ar vīriem dzenājot pa visu novadu — ej sazini, kādā purvā vai dūksnājā būs iemucis un noslēpies; un vispār neesot zināms, kā viņš izkulšoties no tās ķezas.
Kāpēc gan ne, kāpēc gan ne, gan jau vēstule tiks nodota, lai tikai Mits ķerot izbēgušo putnu un nekavējot laiku ar sīkumiem. Jānopērkot vēl šis tas ēdams ubadziņam, un tad viņa tūlīt steigšoties uz Sārēm.
Nu jā, nu jā, lai viņai veselība! Par to Mits nākamajā reizē pats aiznesīšot Raju jaunkundzes vēstules.
Baznīcas priekšā vecītis vairs nav viens. No pretējās puses ratiem tuvojas kāds puisis ar meiču. Skat, skat, kur viņu ceļi satek kopā, — Jānis Savādnieks un Ernas jaunkundze. Dīvaini gan — Savādnieks sadomājis ciemoties Paunverē pašā karstākajā darba laikā. Kas tur ko brīnīties — arī tie, kas bija atnākuši pie mācītāja, nebēdāja par darbu; dzīve allaž ritējusi savu gaitu, tikai žēl, ka viņai, Tēlei, vajag stāvēt uz vietas kā verstu stabam un klusi noraudzīties, kā viss aizbango garām.
— Nu, — puisis un meiča iesaucas vienā mutē, — kā jūs te nokļuvāt?
— Nē, labāk pasakiet — kā šeit nokļuvāt jūs? Kur vien es gāju, neviena nebija mājās.
— Satiku Savādnieku, un mēs mazliet pastaigājāmies. Savādniekam nav laika, citādi aizbrauktu uz Rajām.