— Tas būtu bijis ļoti prātīgi. Es jau kopš paša rīta meklēju kādu, ar ko varētu patērzēt, un tā nokļuvu šeit, kur esmu.
Tēle atdod iepirkumus vecītim, un atkal tas atbild ar pateicības pilnu skatienu. Šķiet, ka vecītis ir sastapis labus cilvēkus visai reti un vēlas aplūkot tuvāk, kādi tie īsti izskatās. Jaunieši vēl brīdi patērzē, beidzot Tēle atvadās. Viņa esot pēkšņi atcerējusies, ka jānokārtojot kas ļoti steidzams.
— Savādi gan, — brīnās Ernas jaunkundze, — visu dienu meklējat cilvēku, ar ko patērzēt, un nu, kad esat atradusi, bēgat projām.
— Neko darīt, — Tēle atteic, — notiek arī vēl savādākas lietas. Ak jā, nesen no mācītāja mājas iznāca kāds pārītis, laikam bija uz pātariem… vai tur nebijāt arī jūs?
— Ak šitā. Jā, jā, noteikti, — Ernas jaunkundze smejas.
— Mēs nākam tieši no turienes. — Savādnieks nosarkst un sāk skatīties uz koku galotnēm.
— Ko tur var zināt, — Raju Tēle pamāj ar galvu palicējiem. — Ko tur var zināt, — aiziedama viņa pie sevis atkārto. — Ļoti iespējams. Jānis Savādnieks allaž nokārto visu klusi, ar gudru ziņu. Var būt, ka… — Ejot tālāk, uzaust atmiņā māsas vārdi, ko tā reiz bija teikusi it kā pa jokam: «Iegaumē, Tēle, ja tu vienu ilgi gaidīsi un citus projām raidīsi, — vēlāk paliksi tukšā.»
Pie kapsētas meiča apstājas, mazliet padomā un tad aši ieiet pa vārtiem kapsētā. Te visapkārt valda miers un klusums, tikai veco koku lapotnēs šad tad iedziedas kāds putns. Te skolas gados viņa reizēm pastaigājās ar Savādnieku, ar to pašu Savādnieku, ar kuru patlaban amizējas Ernas jaunkundze. Kāda blakus celiņa malā ir zālēm apaugusi kopiņa ar soliņu un krūmu punduri virs tā — Tēle apsēžas un drebošām rokām izņem no azotes svešo vēstuli. Viņa ilgi vēro smalko, ar glītu, vienmērīgu rokrakstu aprakstīto aploksni, aplūko pasta zīmogu, pētī aizlīmējumu un beidzot secina, ka rakstītāja ir sieviete, vēstule sūtīta no kāda attālāka dzimtenes novada un ir jau vienreiz bijusi atvērta. Viņa atceras, ko ļaudis senāk runāja par Paunveri un Paunveres vēstulēm, tur esot savs cenzors vai revidents, kurš tikai retu reizi atstājot kādu vēstuli neatplēstu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tāds pats liktenis piemeklējis arī šo vēstuli. Kā gan jūtas cilvēks, kurš atver svešas vēstules un rakņājas citu noslēpumos? Vai tiešām tas spēj kādu iepriecināt? Sādu neglītu rīcību varētu kaut cik attaisnot vienīgi tādā gadījumā, ja vēstuli atplēstu viņa pati. Viņai jāzina, kas tā ir par sievieti un ko viņa raksta Arnim, jo šis sūtījums var būt vienīgi no tās. Tēle dzird, cik strauji pukst viņas sirds. Viņa ar drebošiem pirkstiem sadabū matadatu un aizdur aiz aploksnes malas. Viņa aizver acis un domās vēlreiz atkārto iemeslus, kādēļ viņai tas jādara.
«Man jāatver,» viņa sev saka. «Man jāatver šī svešā vēstule pirmo un pēdējo reizi mūžā. Es nekad nevienam neizpaudīšu tās saturu un arī pati to neizmantošu ļaunā nolūkā. Arnis saņems vēstuli tieši tādu, kāda tā ir, es neko neatņemšu un nepielikšu klāt. Bet man… jāzina …» Sī īsā cīņa pašai ar sevi ir tik sīva, ka viss Tēles augums sāk kratīties kā drudzī. Pavirši aizlīmētā aploksne atveras, pavīd salocīta pastpapīra lapiņa, un meiča kāri lasa īso, retām rindām uzrakstīto vēstuli, kas beidzas jau pirmajā lappusē.
Tēle vīlusies ļauj noslīdēt vēstulei uz ceļiem. Sī vēstule … Patiesībā tā nemaz nav vēstule, bet zīmīte ar steigā uzrakstītām pāris rindiņām … sveicieni un daži nenozīmīgi teikumi. Visu to un vēl vairāk varēja mierīgi uzrakstīt uz pastkartītes. Un šo lapeli Arnis gaidīja ar tādu nepacietību! Viņš, protams, gaidīja ko vairāk, bet šī sieviete tur, tālajā novadā, bija ļoti skopa vārdos. Cik retas rindas! Varbūt vēstules sūtītājai bija grūti aizpildīt pat pirmo lappusi? Daži steigā uzmesti vārdi… nekāda maiguma … Ai Arni! Vai viņš vēl atceras vēstules, ko no Paunveres viņam sūtīja Tēle? Divpadsmit lappušu … nekad mazāk par astoņām … tad vēl piezīmes uz vēstules malām, stūriem, visur, kur tikai brīvāka vieta. Ai Arni, Arni, kas gan ar tevi noticis? Sī sieviete tevi nemīl, viņa tikai aiz pienākuma atsūta tev dažus vārdus. Tu esi ar aklumu sists, dārgais Arni, ja neapjēdz pat to, ka mīlētāji tā neraksta.
Nebija grēks atvērt tādu vēstuli; veltīgi viņa uztraucās un turēja sevi par vaininieci. So vēstuli viņa mierīgi nodos tālāk — tajā nav nekā cita, izņemot vienaldzību un vēsumu. Viņa pasniegs Arnim nosmulēto aploksni ar tukšo saturu — lai lasa un salīdzina ar Tēles vēstulēm, ja tās vēl saglabājušās. Kaut gan jāšaubās. Tomēr vienalga, vienalga … Interesanti, ko Arnis atbildēs. Vai atbilde būs līdzvērtīga saņemtajai vēstulei, vai arī no Paunveres dosies ceļā viena no tām rotaļīgi maigajām vēstulēm, kādas senāk saņēma viņa?
Meiča nopūšas, ieliek svešo vēstuli atpakaļ aploksnē un lēni dodas uz vārtiem. Zēl šķirties no šī klusuma — tur ārpusē dzīve nesola nekā laba.
Kā viņa vēlētos palikt šeit, atdusēties zem vecajiem kokiem. Birzes malā, kas sākas pie lielceļa, stāv zirgs un tukši rati. Kad Tēle pieiet tuvāk, no meža izskrien puisis un meiča. Tēle pazīst — tie bija_ pie mācītājā. Abi samulsuši paskatās uz naceju, iesežas ratos un aizbrauc.
Novakarē Arnis saņem gaidīto vēstuli.
13.Papuve ir uzarta, klāt siena laiks.
Papuve ir uzarta, klāt siena laiks. Pagalmā un piedarbā vairs neredz neviena vīra, izņemot Grāvju Mārtiņu, kurš šeit atstāts pielabot māju. Visas rūpes un pienākumi nu ir uzgūlušies vecās saimnieces pleciem, tikai diendusas laikā viņai kaut cik palīdz ganu meitene. Uz pļavu aizgājis pat vecais Aizpuru tēvs un raujas citiem līdzi, cik atļauj vārgā veselība un slimās kājas.