Lestam tajā dienā piešķir atpūtu. Skolas biedri aiziet uz Tali dzīvokli, kur drauga prombūtnes laikā iekārtojies Lesta.
— Nu, — Totss saka, — vispirms pastāsti — kā klājas tavai grāmatai! Pa to laiku es saņemšos un pastāstīšu, kas notiek Paunverē.
— Grāmata … — Lesta smaidīdams atkārto. — Grāmata ir gatava. Gribēju aizbraukt uz laukiem un aizvest tev un vēl dažiem draugiem pa eksemplāram, bet, tā kā tu esi atnācis pats, tad vari saņemt tūlīt.
Lesta pieiet pie grāmatu plaukta un paņem savu gara bērnu, savu pirmo grāmatu.
— Te tā būs, — viņš saka. — Vislielākā pateicība par tās iznākšanu pienākas tieši tev. Ņem un lasi, ja kādreiz atliek laiks, vēlāk pastāsti, kā labi patika.
— Hm-hm, — skolas biedrs aplūko grāmatu, — ļoti jauka. Tas nozīmē: no ārpuses izskatās glīta, bet saturs man vēl nav zināms. Taisnību sakot, dzejoļus es pārāk necienu. Dzejoļi paliek dzejoļi. Ak tā, tur ir arī stāsti, — tos es tūlīt ņemšu priekšā. Lieliski lieliski. Pats galvenais ir tas, lai cilvēks kaut ko darītu. Ne jau vienmēr viss notiek tā, kā tu vēlētos, tomēr sirds ir mierīga — vismaz esi centies. Vai nav tiesa, Lēsta? Ahā, vai re, tu-esi te vēl kaut ko ierakstījis pirmajā lappusē, nu jā: «Atmiņai dārgajam skolas biedram Totsam. Ar pateicību — autors.» Nē, nu, kas nu tur ko pateikties, labāk pasaki — vai esi kādu pārdevis?
— Grāmatu? Diemžēl ne. Pirmās nodrukāja tikai pagājušajā nedēļā, pārējās vēl atrodas spiestuvē. Pats nezinu, kā man veiksies ar pārdošanu. Grāmata gan ir izdota, bet reizēm es baidos, ka tagad īstās bēdas tikai vēl sāksies. Izdots tik daudz naudas … Ak jā, parādu es tev vēl nevaru samaksāt, kaut arī gribētu, tādēļ, mīļais Tots, vēl mazliet pacieties. Gan jau ar laiku kaut ko pārdošu.
— Nē, nu, — Totss iesaucas, — es to nejautāju tādēļ, lai atprasītu parādu. Tas nav steidzami. Es gribēju tikai uzzināt, kā veicas, vai…
— Nē, — Lesta ierauj galvu plecos, — līdz šim nepavisam neveicas.
— Kā — neveicas? Nu kādu tu taču būsi pārdevis?
— Tici, Tots, — nevienu.
— Maz, — skolas biedrs krata galvu.
— Maz maz, — Lesta piekrīt. — Aizsūtīju redakcijai, lai novērtē, kā jau tas pieņemts … Vienu aizsūtīju kādam vecam rakstniekam, otru — pazīstamam grāmatu tirgotājam … Zini, tam, kurš mani tik tēvišķīgi pamācīja. Visas ar . . . nu, veltījumu vai kā to sauc. Maniem amata brāļiem, protams, tiesības saņemt par velti, no dažiem paziņām bija neērti ņemt naudu . . .
— Velns lai parauj! Par velti un atkal par velti!
— Jā, neko darīt. Vakar Kipels iesita dažas desmit grāmatas padusē un aizgāja.
— Kur tad viņš gāja?
— To es nezinu. Varbūt uz Dubļupi zvejot.
— Hm! Nu bet vai tu esi piedāvājis grāmatu tirgotājiem? Vai šie arī nepērk?
— Esmu piedāvājis, un viens otrs arī paņēma dažus eksemplārus, bet — uz parāda; kad pārdošot, tad atdošot naudu, atskaitot četrdesmit procentus no cenas.
— Četrdesmit procentus! Tad jau labāk pārdot pašam tieši lasītājiem.
— Protams, ka labāk. Bet pasaki man — kur ir šie lasītāji? Es taču nevaru uzsviest grāmatu saini mugurā un iet uz ielas piedāvāt. Vai atkaclass="underline" ja es staigāšu apkārt ar grāmatu nastu, tad man jāatsakās no sava tiešā darba. Vai nu šā, vai tā.
— Tiesa kas tiesa. Bet vai tu zini, kas tev jādara? Tu izsludini avīzē, ka iznākusi tāda un tāda grāmata, ļoti saistoša un… ja kāds to paņems rokā, tad nenoliks ātrāk, kamēr tā būs izlasīta. Un vēl pieraksti klāt, ka tu pārdod šo grāmatu pats, bez starpnieka. Protams, neaizmirsti uzrakstīt adresi, ka tur un tur . . .
— Nē, dārgais Tots, ari tas neiet. Pirmkārt, man kā ūpim būtu jānīkst pie grāmatām un jāgaida pircēji — tādam nolūkam man neatliek laika. Otrkārt, man trūkst telpu, es taču nevaru atvērt grāmatu tirgotavu Tali dzīvoklī. Treškārt, manu grāmatu dēļ neviens uz Tartu nebrauks, ja to nevarēs nopirkt kur tuvāk. Ceturtkārt, piektkārt, sestkārt un manis dēļ kaut vai septītkārt, mani vienmēr pārņem briesmīgas izbailes, kad iedomājos, ka mani kāds uzlūkos un sacīs: «Ak tad jūs esat tas rakstnieks Lēsta … hm, hm!» Tad man izliksies, it kā šī persona būtu sekojusi man jau ilgāku laiku un tagad atradusi izdevību, lai ņemtu mani priekšā. Astot- kārt, devītkārt un trīsdesmit astotkārt, mani tik smagi nospiež parādi, ka es bieži zaudēju galvu un vispār nezinu, ko iesākt ar savām grāmatām.
— Nu labi, labi, — Totss nolemj, aizdedzinādams papirosu, — bet šī parādu nasta ne par matu nekļūs vieglāka, ja tu saliksi rokas klēpī un sāksi gausties. Arī es kādreiz žēlojos, un man netrūkst iemesla arī tagad, bet es drīz vien sapratu, ka tā ir muļķība. Ja tu esi tik bikls un negribi, lai tevi kāds uzlūko, tad dari tā … Jā, ko es gribēju sacīt, — žēl, ka es no šīm rakstniecības būšanām nekā nesajēdzu, bet viena doma man bija, pagaidi… nu jā, tad dari tā: aiznes visu to vezumu — tūkstoš grāmatu vai cik tev to ir, — aiznes visu kādam kārtīgam grāmatu tirgotājam, samaksā viņam mazliet par starpniecību, lai pārdod un izplata tālāk. Pēc kāda laika, teiksim, pēc mēneša vai diviem, tu aiziesi, pārbaudīsi, cik pārdots, un iekasēsi naudu… Sādā veidā dažkārt pārdod preces Krievijā, es domāju, ka to pašu var darīt Igaunijā ar grāmatām. To sauc par nodošanu komisijā. Arī tu vari nodot savas grāmatas komisijā kādam tirgotājam. Tādam vīram kā tev tas būs visērtākais tirgošanās veids.
— Tots, — Lesta sajūsmā iesaucas, — tev ir visgaišākā galva, kādu es jebkad esmu redzējis! Ja tu reiz dzīvē netiksi uz zaļa zara, tad tur netiks neviens. Ja jau tev tik lielas zināšanas svešā nozarē, kādām tad tām jābūt tavā paša darbā —- zemkopībā! Tiešām, tu spried par rakstniecību un grāmatu pārdošanu kā vecs, pieredzējis rakstnieks, kas nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tici, Jāzep, es runāju patiesību un tiešām saku tev to, ko domāju.