— Nu jā, — Jāzeps glaimots pasmaida, — tomēr rakstnieks es nekad neesmu bijis. Ar rakstniekiem man līdz šim nekad nav gadījies sastapties — tu esi pirmais rakstnieks, ko es pazīstu.
— Tieši tāpēc tas ir neparasti, tieši tāpēc es tā runāju. Cik daudz man bija jāskraida apkārt un jātaujā, kamēr uzzināju to, ko nejauši atklāja paši apstākļi. Ar vārdu sakot, ari man šī komisijas lieta nav gluži sveša. Kārtīgs grāmatu tirgotājs prasa par starpniecību piecdesmit procentu — ne vairāk, ne mazāk.
— Piecdesmit procentu! — Totss satrūkstas. — Uja, nelabais!
— Jā, piecdesmit. Esmu diezgan vājš veikalnieks, tomēr rēķināt protu. Sākumā mācījos apriņķa skolā, pēc tam papildinājos pilsētā. Liekas, ka neesmu kļūdījies. Tāpēc esi tik labs, paņem papīru un zīmuli un pārrēķini, pārbaudi, vai saskan. Te būs papīrs un zīmulis.
— Papīrs un zīmulis, — skolas biedrs atkārto, — labi, papīrs un zīmulis. Sāksim ar izdevumiem. Cik izmaksāja iespiešana?
— Trīs simti piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas.
— Lieliski. Atzīmēju. Cik tu rēķini par savu darbu?
— Kādu darbu? — Lēsta brīnās.
— Savu paša darbu .. . par rakstīšanu vai sacerēšanu, vai kā to sauc?
— Rakstīšana … sacerēšana … Vai tad arī tas jāpieskaita?
— Protams. Kāda velna pēc tev jāstrādā bez algas!
— Par to man nebija ne jausmas, — Lēsta pašūpo galvu un pēkšņi nosarkst. — Lai paliek… To neatzīmēsim … Un arī nepieskaitīsim. Teiksim, ka izdevumi sasniedza trīs simti piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas.
— Nē, — Totss nomet zīmuli un sakrusto rokas. — Tā rēķjnāt es neprotu.
— Bet, dārgais Tots, — Lēsta gaužas, — par manām pūlēm nav vērts runāt. Nu, kādreiz vakaros kaut ko uzrakstīju . . . citreiz naktī. . . prieka pēc. Nudien, nebija jau nemaz tik grūti. Padomā pats: kādas tur var būt pūles?
— Par katru darbu pienākas atalgojums, — Totss kļūst nopietns, — vienalga, vai to dara ar smiekliem un jokiem vai kaucot un zobus klabinot. Kad jokdaris smejas un jokojas, tad viņš par to saņem atlīdzību, un, kad velns baznīcā staipa zirga ādu, — arī viņš to nedara par velti. Nesaprotu, kas tu par cilvēku? Paklausies, ko tev saka vecais skolas biedrs Totss, — viņš jau vairs nekūņojas bērna autiņos. Pagaidi, nepārtrauc mani! Tu negribi atlīdzību par savu darbu? Tas nozīmē: pašlaik tu negribi tādēļ, ka tev ir nodrošināts cits darbs. Bet saki man, jaunekli, — kā tu iztiksi tad, kad atmetīsi šo aptiekāra darbu un pārtiksi tikai no grāmatu rakstīšanas, mm, a? Atbildi man uz šo jautājumu, pēc tam es runāšu tālāk. Brīnos, ka to visu tev nav vēl izskaidrojis Kipels: viņš taču uzskata sevi par veiklu un viltīgu tirgoni.
— Redzi, draugs, — rakstnieks smaidīdams saka,
— lieta ir tāda, ka . . . Nē, es zinu, ka tu man vēli labu, bet es nezinu, ko tev atbildēt. Pirmkārt, es nekad netikšu tik tālu, lai pārtiktu tikai no rakstniecības, un, otrkārt. . . otrkārt, ja arī kādreiz pienāktu tādi laiki, tad… tad jau redzēsim, kā būs tālāk. Treškārt, tagad vari novērtēt manu darbu un pūles, par kādu summu vien gribi, — tas grāmatas cenu nemainīs, jo, kā jau redzi, cena ir nodrukāta uz vāka.
— Jods parauj, — Totss iekaist, — tad vismaz redzēsim, cik tu esi zaudējis! «Lielos darījumos gadās ari zaudējumi,» saka krievs, un ar to būs jāsamierinās arī igauņiem. Bet vienmēr jāpārbauda, kādi īsti ir šie zaudējumi, lai nākamajā pasākumā tos varētu izlīdzināt. Neesi muļķis! Es nezinu, bet skolā tu biji diezgan apķērīgs puika. Tagad klimsti apkārt ar nokārtu degunu,
— Nu labi, — norātais atmet ar roku. — Raksti!
— Cik? — Totss atkal satver zīmuli.
— Raksti . . . raksti… ak, sodība!
— Kas par sodību?
— Nē, pagaidi, es domāju tā. Uh, nudien, nosvīdu. Septiņdesmit piecas kapeikas — papīrs, petroleja … petroleja … tinte… Ahā rokā ir! Raksti — deviņi rubļi.
— Tikai? Kādēļ ne apaļi desmit?
— Juhanam Līvam ir tāds stāsts, — Lesta atceras,
— kurā viņš raksta, ka esot saņēmis par kādu stāstu deviņus rubļus. Es, nudien, neesmu lielāks rakstnieks par Juhanu Līvu.
— Ak šitā. Es diemžēl neesmu to lasījis un nezinu, cik garš tas ir, bet deviņi rubļi par veselu grāmatu noteikti būs par maz, noteikti — kā saka Kipels. Līva stāsts varbūt ir ļoti pamācošs un saistošs, bet tas katrā ziņā būs īsāks par tavu grāmatu. Bez tam tavā grāmatā ir ari dzejoļi. Un galvenais, dzirdi, galvenais: Līvs rakstīja vecā Mollera laikā, kad dzīve bija daudz lētāka nekā tagad un . .. un … Paklau, ko es tev sacīšu: tie nolāpītie grāmatu tirgotāji un izdevēji vai kā viņus sauc, nu tie, kas par citu darbu un pūlēm uzceļ sev mājas, — tie droši vien būs nodarījuši pāri arī Līvam.
— Gluži manas domas, — Lesta piekrīt. — Sis pēdējais punkts laikam būs vispareizākais.
— Nu redzi! — Totss priecīgi iesaucas. — Tu jau sāc šo to saprast. Tātad atmetīsim šos deviņus rubļus un nosauksim pavisam citu summu. Pagaidi, es redzu — tu atkal gribi sodīties, tad jau labāk izrēķināšu pats, cik tev pienākas par tavu grāmatu. Cik ilgi tu rakstīji?
— Grūti pateikt. Varbūt gadu, varbūt divus vai vēl ilgāk. Teiksim — gadu.
— Darīts! Teiksim — gadu. Labi — gadu. Pagasta rakstveža vidējā gada alga ir piecsimt rubļu, nepieskaitot blakus ienākumus. Piķis parauj, tu taču ar šo grāmatu neesi nopelnījis mazāk kā rakstvedis vienā gadā. Atzīmēsim — pieci simti rubļu, ko?
— Kur nu!
— Ko, vai tas maz?
— Pārāk daudz! Par daudz, mīļais Totsīt! Nedzen jokus! Nudien, rakstnieku taču nevar salīdzināt ar pagasta skrīveri.
— Labi. Tad atzīmēsim divi simti piecdesmit, bet, ja tu vēl turpināsi gražoties, es nometīšu zīmuli un to vairs rokā neņemšu. Ar mieru?
— Lai notiek, — Lēsta padodas liktenim. — Raksti — divi simti piecdesmit.
— Tā. Iespiešana — trīssimt piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas. Par rakstnieka darbu — divi simti piecdesmit rubļu. Kopā: pieci simti sešdesmit pieci rubļi piecdesmit kapeikas. Vai tev būtu radušies vēl kādi izdevumi?