man sagādāja tikai rakstīšana, viss, kas notika pēc tam, bija no jauna.
Lēsta iekrīt Tali gultā un paslēpj galvu spilvenos.
— Klusu, klusu! — Totss līdzcietīgi smaida. — Nav jau nemaz tik traki.
— Atļaujiet, rakstnieka kungs, — Kipels mēģina aizstāvēties. — Kā jūs varat salīdzināt sevi ar Nosovu? Nosovam bija vecs un slavens uzņēmums — viņam nevajadzēja dot atkalpārdevējiem sešdesmit procentus, labi, ja iedeva trīsdesmit, pircēju tik un tā netrūka. Bet jūs, cik zinu, esat iesācējs, tāpēc jums sākumā jādod lielāki procenti, lai pievilinātu kundes. Jums, tā sakot, jāieēdina publika, kaut arī būtu jācieš zaudējumi. Vēlāk, kad jūsu firma būs kļuvusi pazīstama, varat pievilkt grožus un dot manis dēļ kaut vai divdesmit piecus. Nē, katrā ziņā. Iesācējs veikalnieks sākumā nekad nedrīkst cerēt uz peļņu. Bet jūs, rakstnieka kungs, esat vēl pārāk jauns, un jums trūkst pieredzes komisijā. Lai nu būtu kā būdams, bet pirmā nauda jums ir rokā; vēl pāris šādu labu kumosu — un nebūs nemaz ilgi jāgaida, kad zivis sāks ķerties uz āķa. Rudenī izlaidīsim otru auflāgu, un tad grāmatas cena vairs nebūs sešdesmit kapeikas, bet viens rublis sešdesmit. Bet tagad, kad iesākumam likts stingrs pamats un mūsu vidū ir arī Totsa jaunskungs, tagad, nudien, nenāktu par ļaunu, ja mēs vecās draudzības nostiprināšanai un jaunās uzplaukumam izdzertu vienu trīszvaigžņaino. Kā jūs domājat, draugi?
— Uz galda ir četri rubļi un astoņdesmit kapeikas, — saka Lēsta, sēdēdams gultā.
— Nē, nē! — Totss protestē. — Tā ir pirmā rokasnauda, ko nedrīkst iztērēt. Tā ir laimes nauda — to nedrīkst aiztikt. Šoreiz maksāšu es. Bet tad, Kipela kungs, atnesiet arī ko uzkodām, es šodien vēl neko neesmu ēdis.
— Noteikti. Esiet bez rūpēm, opmaņa kungs, viss būs kārtībā. Sēdiet vien un mieriniet rakstnieka kungu. Paskaidrojiet viņam, ka veikalnieks nekad nedrīkst nokārt degunu, — jums kā savam vecajam skolas biedram viņš varbūt ticēs vairāk nekā man, kaut gan es apaļus divdesmit gadus biju nelaiķa Nosova labā roka. Tā. Uz redzēšanos. Pēc ceturtdaļstundas būšu atpakaļ.
To pateicis, Kipels paņem naudu un ātri aiziet. Iestājas klusums. Lēsta nopūšas. Kamene, kas nejauši iekļuvusi istabā, dūkdama sitas pret rūti un tiecas izkļūt brīvībā. Arā raud bērns. Kāds sūknē ūdeni un mierina bērnu: — Neraudi, neraudi — māmiņa drīz pārnāks. Māmiņa aizgāja pēc baltmaizes.
Totss izlaiž kameni pa logu, ielūkojas pagalmā un tad saka gulētājam:
— Celies, celies augšā, Lēsta! Neesi muļķis. Arī es pirms kāda laika pūtu un stenēju, un lādēju Aizpurus, ka ēkas vecas un zemes tik maz. Pēc tam abi ar Libli sākām lauzt celmus, tīrīt izcirtumu un kā rotaļādamies pielīdām klāt pāris pūrvietu jaunas zemes. Līdz rudenim iekopsim vēl vairāk. Un, kad es nosusināšu purvu un zeme sāks dot ražu, tad Aizpuri nebūs mazāki par citām saimniecībām. Un, kad vēl novākšu no papuves akmeņus un to labi iekopšu, tad šie paši Aizpuri, uz kuriem agrāk citi raudzījās no augšas, atstās daudzas saimniecības tālu iepakaļ. Tad Aizpurus vajadzēs pārdēvēt jaunā vārdā — tie vairs nebūs purvi, bet Pakalni. Tādi ir mani nodomi. Bet, ja es nestrādātu un tikai'stenētu un vaidētu, — kā tu domā, Lēsta, cik tālu es tiktu? Nē, nē, esi vīrs, celies augšā, neesi gļēvulis! Celies augšā, noliec savus četrus rubļus astoņdesmit kapeikas drošā vietā un gaidi, kamēr atkal ienāks svaiga nauda! Glāb, kas glābjams! Nav labi atmest visam ar roku, ja iziet greizi. Drīz tev atkal būs jāsāk rakstīt — un, jo muļķīgāk tu rīkojies, jo grūtāk tev būs. Iegaumē, cilvēkam jābūt sīkstam kā kārklu klūgai vai kā Paunveres skroderim Kīram Jorham Adniēlam. O, tas ir pavisam jocīgs stāsts, tomēr pamācošs, it sevišķi tādam kā tev, Lēsta. Jorham reizēm sirds vietā palikusi vairs tikai pelnu kaudzīte, tomēr drīz viņš atkal bijis kājās un turpinājis cīnīties kā vīrs. Man nepatīk cilvēki, kas rīkojas tāpat kā tas pērtiķis ar zirņiem. Vai zini šo pasaku? Pērtiķis dabūjis sauju zirņu un kopā ar citiem pērtiķiem, asti gredzenā sagriezis, gājis uz mājām: «Mājās es tos notiesāšu.» Te pēkšņi — viens zirnītis nokrīt zemē un aizripo. Pērtiķis ķer — aizripo divdesmit. Pērtiķis saskaišas un nomet visus zemē. Redzi, dārgais draugs, tā dara pērtiķi un nenosvērti cilvēki. Ja pērtiķis atstātu vienu zirni zemē, atstātu kaut vai divdesmit — parauj jods! — bet atlikušos aiznestu mājās, tad tas būtu prāta darbs. Vai nav tiesa? Labi, tu pazaudēji divi simti astoņdesmit rubļu … Labi. Sākumā tu taču par savu darbu negribēji neko — tātad visļaunākā gadījumā atskaiti divi simti piecdesmit rubļu, ko mēs pieskaitījām pie zaudējumiem, un aprēķini, cik paliek; sanāks apmēram trīsdesmit. Vai tiešām šī nauda tevi nospiež tik smagi, ka jāliekas gultā? Arī šie trīsdesmit rubļi, protams, vēl karājas gaisā, ja man neizdosies noplēst starpniekam desmit procentus. Par pieciem es lieku galvu ķīlā, tas ir tikpat kā bankā, kā mēdza sacīt Nosovs, un kā tagad saka Kipels. Galu galā iznāk, ka tu neko neesi zaudējis. Drīzāk jau ieguvis, jo tava grāmata tomēr iznāk, par spīti visiem grāmatu tirgotājiem un izdevējiem. Mh, vai nav tiesa? Tev vajag priecāties un pateikties liktenim, ka izgāja vēl tā, nevis vārtīties pa migu kā Semjonam Karatiškinam Tambovā, kad bankrotēja viņa ķieģeļnīca. Hm-hm-hm, hi-hi-hī, tas nu gan bija viens velna vīrs.