— Tagad tur ir aptieka, — Kīrs pamāj uz pārbūvētās ēkas pusi.
— Jā, es redzu, — Totss atbild, — virs durvīm karājas ērglis.
Saule tveicē aizvien stiprāk; Totss jau sadrūmis nožēlo, ka no rīta uzvilcis garos svārkus. Cik viegli un ērti viņš tagad justos plānajā medibu žaketē! Šogad ir neparasti karsts pavasaris: ja vēl uzlītu remdens lietutiņš, tad labība augtu griezdamās.
Aiz dambja gar ūdens augiem šaudās mazas zivtiņas un meklē sev barību starp zaļām gļotām klātajiem akmeņiem; laiku pa laikam sīko zivteļu barā pavīd arī kādas lielākas zivs mugura, it kā muguras īpašniece vēlētos pārbaudīt, vai mazākās māsiņas ir rātnas un pienācīgi ievēro kārtību. Totss domīgi raugās ezerā un jūt kaut ko līdzīgu greizsirdībai: cik labi zivīm peldēt vēsajā ūden? — bez apkakles, zābakiem un melnajiem svārkiem. Viņš labprāt tagad sēdētu mājās, kaut kur ēnā smēķētu papirosus un prātotu par pasaules būšanām.
Uz dzirnavu sliekšņa parādās divi malēji, smēķē, atbalstās pret durvju stenderi un runā par laiku. Lielā trokšņa dēļ abiem gandrīz jākliedz, lai viens otru sadzirdētu, bet dīvainā kārtā to balsis uz tilta atskan daudz skaidrāk, nekā viņi spēj iedomāties.
Kad viss, kas runājams par laiku, jau izrunāts, otrs malējs paskatās uz tilta pusi un saka:
— Diezin kas tie par švītiem tur uz tilta?
— Nezinu, — atbild uzrunātais. — To vienu, rādās, esmu kaut kur redzējis, bet tas ar platmali un garajiem svārkiem ir pilnīgi svešs.
Totss un Kīrs greizi saskatās, tad ātri novēršas un izliekas, it kā sarunu nebūtu dzirdējuši.
— Re, tam vienam pat spalva pie cepures kā grāfam, —- turpina jaunākais, kurš, domājams, negrib ātrāk beigt šo sarunu, iekams viss saturs nebūs izsmelts līdz galam.
Draugus abu vīru saruna neinteresē; Totss kļūst nepacietīgs un dod Kīram zīmi, ka laiks atstāt tiltu.
Brīdī, kad draugi grasās nogriezties uz mācītājmuižas pusi, atveras aptiekas durvis un pa tām iznāk salīcis plikgalvis un, sakrustojis rokas uz muguras, sāk soļot pa lielceļu uz priekšu un atpakaļ.
— Tas ir aptiekāra palīgs, — Kīrs saka, norādīdams uz vīreli.
— Lai! — Totss atbild pār plecu. — Tomēr pagaidi,— viņš apstājas, — vajadzētu ieiet un kaut ko nopirkt, kas …
— Ko tad tu gribi pirkt? — Kīrs jautā.
— Kaut ko pret nelabu dūšu. Tā mani moka kā lietuvēns jau kopš paša rīta, visu laiku jāžagojas. Derētu kaut ko iedzert, kas atšķaidītu petroleju, citādi tā peld pa virsu un kāpj rīklē uz augšu.
— Kādu petroleju? — Kīrs brīnās.
— Kādu petroleju! — Totss atteic. — Vai pasaulē trūkst petrolejas?
Viņš aši apcērtas apkārt un soļo uz aptieku. Kīrs viņam seko un mēģina uzminēt, ko nozīmē Totsa neskaidrie vārdi. Malēji izbrīnījušies tos pavada ar skatieniem, pie kam vecākais tik sparīgi sūc tukšo pīpi, ka sprakšķēšana dzirdama pat uz lielceļa.
— Diez uz kurieni šie tā aizvelkas? — Kīrs izdzird vēl jautājumu.
Totss pieiet pie aptiekāra, paceļ cepuri sveicienam, kaut ko klusu saka un norāda uz aptiekas durvīm. Plikgalvis, kurš, izrādās, ir vēl arī liela sarkana deguna īpašnieks, atņemot sveicienu, paklana galvu un arī kaut ko nomurmina; pēc tam visi trīs ieiet aptiekā. Kīrs iet pēdējais un prāto, ko viņam vajadzētu nopirkt,
jo šī svarīgā iestāde nepastāv tikai tādēļ, lai tajā ieietu, sasveicinātos un atkal iznāktu ārā.
— Nu, kas tad jums īsti kait? — jautā aptiekārs, aiziedams aiz letes.
Kīrs ir gandrīz pārliecināts, ka Totss sāks stāstīt par išhiasu, bet viņš pārsteigts konstatē, ka Totss sūdzas par nelabu dūšu.
Aptiekārs, atbalstījies pret leti, saņem lielo, pliko pauri starp rokām, ielūkojas slimniekam cieši acīs, it kā pasmaida un tad saka:
— Pret nelabu dūšu mums ir tikai viens līdzeklis, citām zālēm nav vērts izšķiest naudu.
To sacīdams, viņš atkal izslienas, paņem no letes burciņu un pieiet ar to pie plaukta. Totss apskata svarus, spožās misiņa svara bumbas, arī skrošu kārbiņu tiem blakus un gaida noslēpumaino svēršanas procesu, kas saistījis viņa uzmanību jau kopš bērnības un saista arī vēl tagad. Taču pašlaik nekas tamlīdzīgs nenotiek. Aptiekārs noņem no plaukta pudeli ar stikla aizbāzni, pielej burciņu līdz pusei ar dzeltenbrūnu šķidrumu, pieiet pie Totsa un saka:
— Iedzeriet šo, gan tad redzēsim, vai nelabums pāries vai ne.
— Visu? — Totss mazliet iztrūcies iesaucas un lūkojas uz plaukta pusi, kur omulīgā pudele ar stikla aizbāzni šķiet pati slien uz letes pusi resno, apdrukāto vēderu. «Bals. Vulnerar. Kunz.» Slimnieks izlasa uzrakstu, tad satver burku un lēni izdzer tukšu. Aptiekārs nenovērsdamies raugās klientā, it kā vēlēdamies sagaidīt zāļu iedarbību, kurai tūdaļ jāparādās. Viņa sarkanais deguns, kas sākumā likās tikai sarkans, pēkšņi sāk laistīties visās varavīksnes krāsās. Kīrs ievēro, ka sīkās sviedru lāsītes uz neparastā deguna saules gaismā, kas ieplūst pa logu, iezaigojas kā pērles. Totss saviebj seju, noslauka ar mutautiņu lūpas un izbrīnījies, smaidīdams uzlūko aptiekāru.
— Nu? — jautā aptiekārs. — Vai ir labāk?
— Jā, — noteic slimnieks. — Daudz labāk. Bet atļaujiet jautāt, aptiekāra kungs, vai šīs zāles nesauc par līkonu?
— Līkonu, — aptieķnieks atkārto, — tā nav jūsu darīšana. Galvenais, ka palīdz. Ja mums būtu jāpaskaidro visiem, kādas zāles dodam, tad mēs paši saslimtu un, kas pats trakākais, zāles nelīdzētu, tādēļ iegaumējiet, jaunekli, un atcerieties: visstiprākās zāles nes sev līdzi paši slimnieki; šīs zāles jūs veltīgi meklēsiet mūsu plauktos, tās saucas — ticība zāļu iedarbībai. Jā, tādas tās lietas. Dzeriet, ko jums dod, un nejautājiet, netinciniet. Ticiet, ceriet un mīliet, tad pārspēsiet visus un visu. Jūs esat jauns, jūsu labākās mūža dienas vēl priekšā, jums pieder visa pasaule, ja tikai pareizi iesāksiet dzīvot. Vai nav tiesa? Mm? A? Bet tagad, — aptiekārs piebilst, — arī mana sirds runājot kļuvusi slābana, un nebūtu nekāds grēks, ja arī es mazliet nostiprinātu savu ticību, jo iegaumējiet, jaunekli, un atcerieties — jau svētajos rakstos teikts: katram ārstam vispirms jāārstē pašam sevi.