— Tots! — Lēsta aši uzlec stāvus. — Se mana roka, rauj mani jods, ja es vēl uzdrošinātos kunkstēt vai žēloties.
— Nu vot. Tā. Esi tik mīļš, pievāc savu naudu un iegaumē: kas netaupīs kapeiku, pie rubļa netiks; un tas, kurš dusmās iztērēs četrus rubļus astoņdesmit kapeikas, neredzēs kā savas ausis arī četrdesmit astoņus. Tā, tā: puse olas tomēr ir labāk nekā tukša čaumala, un dievs jau kopš pasaules radīšanas piešķīris igauņiem krietnu porciju sīkstuma un spīts. Tev kā savas tautas rakstniekam jābūt citiem par priekšzīmi un, ja vajadzīgs, jāsavalda pat nabaga Kentukijas Lauva.
— Varbūt es spētu savaldīt citus, — Lēsta prāto, — tikai ne tevi. Tu esi stiprs un vīrišķīgs.
— To vis nevar zināt. Mana laime pagaidām karājas gaisā, tāpēc nav iemesla gavilēt. Manī viss vēl tikai top un veidojas. Tomēr esmu priecīgs, ka man izdevās aizšmaukt uz veselu dienu: vecais reizēm prot brīnišķīgi sabojāt garastāvokli. Ahā, tur jau nāk Kipels ar trīszvaigžņaino.
— Neliešu banda, — veikalvedis sauc no sliekšņa, — tirgotāji to vien vairs prot kā iesmērēt pircējiem visādas samazgas! «Ņemiet ar divām zvaigznēm, ņemiet ar divām!» Ko es iesākšu ar tādu suslu! Tad es viņiem pateicu tieši acīs: «Esmu četrkājaino dzīvnieku draugs, bet divkājainos nevaru ciest ne acu galā!» Beidzot iedeva ar trijām zvaigznēm.
— Savādi, — LEsta smejas un brīnās, — kad jūs kaut kur ejat vai kaut ko darāt, jums vienmēr gadās kāda liksta.
— Savādi, — bārdainis atkārto. — Es taču nevaru izliet konjaku renstelē. Ja es reiz pērku konjaku, tas nozīmē, ka gribu iedzert, un, ja es gribu iedzert, tad jādabū viens gruntīgs dzēriens, nevis kaut kāda susla, ko man gribēja iesmērēt. Savādi! …
— Nu labi, labi, — pārvaldnieks cenšas abus samierināt, — rauj tik korķi laukā, iemetīsim malciņu un tad mēģināsim kaut ko uzsākt. Mans vēders jau spēlē rei- lenderi, bet… ej tu sazini, varbūt tas ir lentes tārps, kas tur vandās pa iekšu, kaut kas tur tomēr kurkst.
— Jā, kurkst gan, — atbild Kipels, rosīdamies pie pudeles un atnestajiem produktiem.
Draugi sasēžas pie galda un sākas «maza sabūšana», kā mēdz sacīt rakstnieks Kitsbergs. Totss pastāsta, kas jauns Paunverē, un, kā jau allaž, neaizmirst sarkanmataino Ķīru. Tiek pamatīgi iztirzāts skrodermeistara brauciens uz Krieviju un citas likstas. Draugi smejas un zobojas. Lēsta pastāsta šo to par savām rakstnieka gaitām, starp citu, arī par sastapšanos ar pazīstamo grāmatu tirgotāju.
Lesta iegājis grāmatnīcā, pieklājīgi pasveicinājis un palicis stāvam pie durvīm.
«Sveiki, sveiki!» veikalnieks atsacījis un nepacēlis pat galvu. «Ko jūs vēlaties?»
«Es …» Lēsta sastostījies, «tā grāmata tagad ir gatava … nācu apjautāties, vai jūs neiegādātos dažus eksemplārus savam veikalam?»
«Grāmata … savam veikalam … Kādēļ man jāpērk grāmatas no jums, ja man pašam to ir diezgan? Redziet — visi plaukti pilni. Es būtu priecīgs, ja jūs nopirktu kādu grāmatu no manis. Ahā, tas esat jūs!»
Veikalnieks paskatījies pāri brillēm uz Lēstu un sācis kasīt degunu.
«Jūs atkal esat šeit, jaunais cilvēk,» viņš turpinājis. «Kā redzu, jūs negribat pelnīt maizi godīgā ceļā. Nu, jo vēlāk jūs atzīsiet savu kļūdu, jo sliktāk. Tikai neceriet, ka jums izdosies mani iekārdināt. Ne jau tāpēc esmu mācījies visu mūžu un sirmu galvu dabūjis, lai pirms nāves sapītos ar visādiem dīkdieņiem. Nē! Tik ilgi, kamēr es būšu šajā telpā, šī telpa netiks piegānīta, pēc manis lai šeit ierīko kaut vai viltotas naudas dru- kātavu — par to es neatbildu. Bet tagad, jaunais cilvēk, lūdzu, esiet tik laipns un aizveriet šī veikala durvis … no ārpuses, vienīgi no ārpuses!»
Lesta pārspīlēti pieklājīgi paklanījies un aizvēris durvis no ārpuses.
— Nu, — Lēsta pabeidz stāstu, — tas bija mans vecais čoms un labdaris, kas mani kādreiz tik tēvišķīgi pamācīja.
— Bet vārdi, ko viņš tev pateica vēlāk, nepavisam nebija tēvišķīgi, — Totss secina.
— Nekas, — atbild Lēsta. Labi, ka izgāja vēl tā. Tajā pašā dienā nejauši sastapu citu rakstnieku, pavisam vecu vīru — viņam pierē bija liels puns. Izsūdzēju viņam savas bēdas. Sirmgalvis klusēdams noklausījās manas Jeremijas gaudas un, kad biju beidzis, nikni pašūpoja galvu. Arī viņš tajā pašā dienā bija «saskrējies» ar kādu grāmatu tirgotāju. «Palūkojieties, kas ir šeit, jaunais draugs,» viņš saka, rādīdams uz savu punu.
Es: «Tas ir liels puns.»
«Nē, tas nav puns,» viņš atbild, «tas ir tā saucamais honorārs no grāmatu tirgotāja Punka par manu sacerējumu.»
Negribēju nemaz ticēt, ka par sacerējumu mēdz atlīdzināt arī tādā veidā, bet vecītis to apzvērēja ar asarām acīs. Sākumā Punks piedāvājis pret manuskriptu citas savas grāmatas, kā, piemēram, Lehtveisu un Ri- naldo Rinaldini, un sacījis: «Honorāra vietā ņemiet šīs grāmatas, naudu līdz šim vēl neviens rakstnieks no manis nav dabūjis,» — bet, kad vecītis enerģiski pieprasījis ievērot viņa tiesības, tad cienījamais Punka kungs sadusmojies un iegāzis vecītim pa pieri. Varbūt jūs man negribat ticēt un domājat, ka pārspīlēju, — tomēr tas ir patiess gadījums, kas noticis mūsu dzimtenes «garīgajā centrā», kā avīzes dēvē veco Tartu. Tad es paņēmu sirmo amata brāli zem rokas, ievedu kādā «garīgā centra» ēdnīcā un pacienāju ar pusdienām un tēju. Tā bija pirmā maltīte, ko vecais rakstnieks baudīja tajā dienā …
Kad arī bijušais veikalnieks Kipels pastāsta dažus notikumus no tirgoņu dzīves, draugi izšķiras un katrs dodas savās gaitās.