16.Kipels aiziet pie pazīstama veikalnieka aprunāties
Kipels aiziet pie pazīstama veikalnieka aprunāties par darbu; Lēsta un Totss vispirms dodas pie grāmatu tirgotāja, kam Lēsta vēlas nodot komisijā sa- l vas grāmatas. Totss lieliski izmanto savas runas dāvanas un tiešām «nosit» maksu par starpniecību uz četrdesmit pieciem procentiem. Jaunais rakstnieks var nodot savas grāmatas komisijā kaut vai šodien un doties atvaļinājumā.
Pilsētā laiks aiziet daudz ātrāk nekā uz laukiem, draugiem jāpasteidzas, lai pagūtu nodot grāmatas pirms veikala slēgšanas.
Pēc tam draugi iegriežas kādā vecā Igaunijas bankā.
— Jāaizņemas, — Totss nolemj. — Neko darīt. Ja no Aizpuriem grib ko iegūt, tad jāiegulda krietna summa. Par to nekas: tādēļ jau pastāv visādas bankas un krājaizdevu sabiedrības, lai palīdzētu celt lauksaimniecību un atbalstītu citus derīgus pasākumus.
— Iespējams, — Lēsta sadrūmis nodur galvu. — Mani savā laikā neatbalstīja neviena no šīm iestādēm.
— Ā! Tu arī biji šeit?
— Protams. Man teica, ka tā esot patriotiska iestāde, kas atbalstot jebkuru labu un godīgu pasākumu, kā tu pats tikko apgalvoji.
— Un neiedeva nekā?
— Nē. Teica, ka galvotāji esot par vājiem. Vēlāk sameklēju citus galvotājus, bet nelīdzēja arī tas. Kipels sacīja — naudu nedodot tāpēc, ka mans vārds neesot pazīstams veikalnieku aprindās; Nosovam būtu devuši tūlīt.
— Jā-jā, — Totss domīgi pašūpo galvu. — Gan jau redzēsim.
Skolas biedri ieiet krājaizdevu sabiedrībā, pārvaldnieks paskaidro ierēdnim sava nāciena iemeslu.
— Jā, — atbild ierēdnis, — nosauciet summu, kādu vēlētos aizņemties, atzīmējiet savu vārdu un adresi, tāpat arī galvotājus, rīt uzzināsiet, vai jums piešķirts aizdevums vai ne; šovakar būs padomes sēde un to izlems.
— Nu jā, — pārvaldnieks it kā jautādams palūkojas uz Lēstu, — tad man jāpaliek pilsētā līdz rītam.
— Tas taču lieliski, — skolas biedrs priecājas.
—Jā: citādi nav iespējams, — ierēdnis paskaidro, — ja vēlaties uzzināt padomes lēmumu. Jūs esat ieradies ļoti izdevīgā laikā, jo padomes sēde notiek tikai divas reizes nedēļā.
— Skaidrs! — Totss nolemj. — Palikšu pilsētā līdz rītam. Neko darīt. Tik karstā darba laikā nav vaļas veltīgi braukāt apkārt.
Ierēdnis atzīmē vajadzīgos datus un apjautājas par galvotājiem.
— Galvotāji… — Totss atkārto. — Viens, protams, būs vecais Aizpuru saimnieks Andress Totss. Otrs… otrs… kas varētu būt otrs? Nu jā, rakstiet: Pēteris Lēsta, aptiekārs un rakstnieks. Trešais: Arnis Tali, students, no Sāres mājām Paunverē. Tā. Bet, — viņš tūdaļ piebilst, — jūs, ierēdņa kungs, pasakiet padomes vīriem, ka es neaizņemos naudu tādēļ, lai rīkotu balles un izpriecas, bet gan saimniecības vajadzībām… tīrumu iekopšanai un purva nosusināšanai. Sapulcei vajadzētu to saprast un ņemt vērā, ka nauda tiks izmantota lietderīgi.
— Nu, — ierēdnis smaidīdams atbild, — gan jau padome to zinās un izlems.
— Nē, bet paskaidrojiet arī jūs, citādi sapulce nezinās, kas es esmu par cilvēku.
— Labi, labi, — ierēdnis pamāj ar galvu, — tiks izdarīts.
Totss pieklājīgi pateicas un kopā ar Lēstu iziet uz ielas.
Visas šodienas svarīgās darīšanas ir nokārtotas, nu 296
tie var mazliet pastaigāties un apskatīt pilsētas ievērojamākās vietas. Nodzīvojis vairākus gadus Krievijā, Totss ir galīgi aizmirsis savas dzimtenes «garīgo centru», to gandrīz vairs nepazīst. Viņam saglabājušās tikai neskaidras atmiņas no tām pāris reizēm, kad viņš kā zēns bija atbraucis līdzi tēvam; pēdējo reizi tik ļoti steidzies, ka neticis tālāk par iebraucamo vietu, tirgu un tuvāko apkaimi. Vienīgā tālākā vieta bija Tali dzīvoklis.
Skolas biedri šķērso akmens tiltu, kas uzcelts pār Mētraines upi pēc Katrīnas Lielās pavēles, ka «jāsavalda šī straume», pēc tam gar upmalu aiziet līdz koka tiltam un apstājas uz tā.
— Jā, — saka Totss, skatīdamies ūdenī, — tā ir skaista upe, neko sacīt, bet tev, Lēsta, derētu redzēt Volgu.
— Nu jā, — piekrīt skolas biedrs. — Volga, protams, ir daudz lielāka, bet toties Mētraine mīļāka. Savādi — tas man ienāca prātā tikai tagad. Daudzas tautas savas lielākās upes dēvē par mātēm un māmuļām. Turpretim es nezinu neviena mīlināmā vārda ezeriem, kalniem un mežiem. Vietējie iedzīvotāji varbūt mīl arī tos, bet mātes godā tie nekad vēl nav tikuši. Tas laikam tāpēc, ka upes parasti plūst cauri visai zemei un modina tautā lielāku cieņu.
— Ej nu sazini, — pārvaldnieks parausta plecus. — Volga baro daudzus cilvēkus, varbūt tāpēc viņu dēvē par māmuļu.
Draugi pagriežas un dodas atpakaļ uz pilsētas pusi un drīz vien nonāk pie skaistā Domkalna
— Tas, — Lēsta dedzīgi pamāj ar roku, — ir slavenais Domkalns, par kuru tu esi tik daudz lasījis un dzirdējis. Skaties, skaties, Tots!
— Jā, — skolas biedrs iepleš nāsis, — tas tiešām ir ļoti skaists! Un augsts. Nevarēju ne iedomāties, ka Domkalns ir tik liels. Un tās ir senās pilsdrupas, par kurām mums stāstīja skolā?
— Jā, tās pašas. Pieiesim tuvāk, paskatīsimies. Tur ir arī universitātes bibliotēka.
— Ahā, un tur glabājas septītā Mozus grāmata. To es jau sen gribēju redzēt. Mans vecais par to stāstīja, kad biju vēl mazs puišelis.
— Netici, Tots. Tās ir pasakas, tur nav nekādas septītās Mozus grāmatas.
— Ir, ir, — pārvaldnieks ietiepjas. — Zinu, ka ir. Tā ir pieķēdēta pie grīdas, lai…
— Lai?
— Nu, lai to nenozagtu vai… lai tā neaizbegtu.
— Tots, Tots! — Lēsta smejas. — Vai tu vēl arvien tam tici? Grāmatas var nozagt — tas tiesa, bet lai grāmata aizbēgtu pati… Nezinu … tas var notikt tikai pasakās.
— Nu jā, — skolas biedrs padodas, — varbūt tev taisnība, bet kaut kur tā tomēr atrodas — tas ir fakts.
— Nē, tādas vispār nav, tu maldies, draugs. Es arī senāk tā domāju — kurš gan no mums nav dzirdējis runājam par septīto Mozus grāmatu? — nu jā, bet tagad es zinu, ka tās nav, vismaz šeit tās noteikti nav. Laimīgā kārtā es pazīstu bibliotekāru; ja viņš vēl atrastos šeit, mēs varētu apskatīt. Negribu, lai cilvēks dzīvo neziņā, jo vairāk tāpēc, ka šis cilvēks ir mans skolas biedrs. Nāc, Tots!