— Tas ir interesanti! — pārvaldnieks nomurmina, soļodams blakus savam ceļvedim uz bibliotēkas pusi.
Augšā virs mūriem ķērc un plūcas kovārņi, it kā tie būtu vienīgie šo drupu saimnieki. Apakšā divi vīri baltos apģērbos spēlē tenisu un bez apstājas atkārto vienu un to pašu vārdu: auts, auts.
— Seit! — saka Lēsta, atvērdams durvis un dodamies pa akmens kāpnēm uz augšu. — Paskatīsimies, vai Aleksandrs Timofejevičs vēl ir šeit, vai nav aizgājis uz mājām. Darba laiks jau beidzies. Parasti viņš gan paliek dažas stundas ilgāk, lai pastrādātu vientulībā un klusumā.
Pēc pāris klauvējieniem iekšpusē nošvīkst klusi soļi, vecs, cienījams plikgalvis uzmanīgi atver durvis, pāri briļļu stikliem ienācējus nopētī vērīgas acis.
Skolas biedri paklanās un sveicina.
— Ā, tas esat jūs, Lēsta! — vecais kungs laipni iesaucas. — Nāciet, nāciet iekšā, es esmu pilnīgi viens, protams, atskaitot dažu peli vai kodi, kas nereti ieviešas grāmatās.
— Atvainojiet, Aleksandr Timofejevič, ka traucējam, — Lēsta saka, — mieriniet sevi ar apziņu, ka jūs ilgi netraucēsim. Atļaujiet iepazīstināt: mans draugs un skolas biedrs Totss. Nu jā, šis skolas biedrs ļoti lūdz, lai jūs viņam parādītu septīto Mozus grāmatu, kas esot pieķēdēta šeit kaut kur pie grīdas.
— Septīto Mozus grāmatu! — vecais bibliotekārs sasit plaukstas. — Diemžēl mūsu bibliotēkā tikai piecas Mozus grāmatas.
— Tiešām? — Totss iesaucas. — Bet man stāstīja, ka…
— Stāstīja? Kas stāstīja? Lēsta? Neticiet viņam — jūsu skolas biedrs dzen jokus. Viņš ir šeit bijis un ļoti labi zina, ka mums tādu brīnumu nav. Bet, lai jūs būtu pārliecināts, ka neesat piemānīts, nāciet, izstaigāsim visas telpas. Un, kaut arī jūs neatrastu, ko meklējat, mums šeit ir vēl daudz citu ļoti interesantu lietu. Vispirms portreti… tie gandrīz visi ir slavenu meistaru darbi, tajos attēloti mūsu ievērojamākie darboņi pagātnē. Es ceru, ka jūs dažus pazīsiet pēc agrāk redzētām reprodukcijām.
— Protams, — atbild Totss, aplūkodams gleznas. Viņš klusēdams pastaigājas pa lielo, krēslaino zāli; katrs solis dobji atbalsojas augstajās velvēs. Kad vecais kungs runā vai ieklepojas, katra skaņa šai klusumā kļūst tik dobja un svinīga, ka pārvaldniekam pēkšņi pamostas liela godbijība gan pret bibliotēku, gan tās vadītāju.
— Dažas marmora un ģipša skulptūras, mūzas, — paskaidro vecais bibliotekārs. — Bezgala daudz grāmatu. Vesela grāmatu valstība. Sacerot katru grāmatu, ir daudz domāts, strādāts gadiem un gadu desmitiem ilgi, tomēr atzinības vietā šie rakstnieki bieži vien piedzīvojuši trūkumu un pazemojumus.
— Vai redzi, Tots, — Lēsta klusu saka, — cik te rakstnieku un literatūras!
— Es nebūtu ticējis, ka pasaulē tik daudz grāmatu, — pārvaldnieks pašūpo galvu. — Tu darīji labi, atvezdams mani uz šejieni, — esmu piedzīvojis daudz, bet ko tādu vel neesmu redzējis. Kas zina, cik grāmatu te vispār varētu būt?
— Apmēram pusmiljons.
To dzirdot, Krievijas viesis atpleš muti, it kā gribētu ko teikt, taču nesaka neko.
— Nāciet šurp! — bibliotekārs uzved viesus otrajā stāvā. Patiesībā tas nemaz nav otrais stāvs, bet bezgalīga galerija, pa kuru soļo abi draugi, klausīdamies vecā kunga paskaidrojumos. Totss it kā pa miegam dzird visādus nepazīstamus vārdus, pastarpēm ieskanas arī šis tas dzirdēts. Tādi jēdzieni kā filozofija, matemātika un dabaszinātnes viņam liekas gandrīz skaidri, bet ne gluži. Totss iekļuvis svešā, nepazīstamā pasaulē, kuras varenību viņš drīzāk nojauš nekā saprot.
Vecais bibliotekārs pasniedz pārvaldniekam biezu grāmatu no Gūtenberga drukātavas.
— Kopš iespiešanas mākslas sākumiem, kā zināt. Rets eksemplārs. Varbūt visā pasaulē atradīsies vēl tikai daži. Atšķiriet, paskatieties!
Totss atver grāmatu un vēro lielus, smailus, it kā nevarīgus burtus. Katra jauna lappuse iesākas ar milzīgu sarkanu burtu, kas aizņem gandrīz trešo daļu lappuses. Viņš pūlas izlasīt tekstu, bet grāmata uzrakstīta svešā valodā, un burtošana te neko nelīdz. Vecais kungs nolasa dažas rindas un pārtulko vērīgajam klausītājam — tajās stāstīts par seno Romu. Un te ir pirmā krievu grāmata — lai puiši noliekot abas grāmatas blakus un salīdzinot. Burti, protams, ir atšķirīgi, runa var būt vienīgi par drukas tehniku. Interesanti: Gūtenberga burti atgādina gotikas smailos torņus, kamēr krievu burti līdzinās tuklajiem pareizticīgo baznīcu kupoliem.
Ceļojums pa grāmatu pasauli turpinās; noraugoties šajā grāmatu pārpilnībā, pat Totsa cietais pauris sāk mazliet džinkstēt. Gar acīm slīd dažādi uzraksti uz ādas sējumiem. Pār garajiem plauktiem šūpojas klusums un savdabīga grāmatu smarža, ko nav iespējams salīdzināt ne ar vienu citu smaržu.
Sirmais kungs laiku pa laikam, garām iedams, liegi pieskaras kādam vecam pazīstamam sējumam, it kā noglāstītu galvu bērnam, kas nāk viņam pretī. Te pēkšņi augstā piere saraucas grumbās, lielās brūnās acis dus- mlgi nozibsnī pari brillēm: atkal lido kāda sasodīta kode, visu šo grāmatu lielākā ienaidniece. A, beigta gan! Viena kode bibliotēkā mazāk. Aleksandra Timofe- jeviča veiklās rokas ar skaļu blīkšķi izdzēsušas šīs kodes dzīvības sveci.
Nākamajā stāvā padzīvojušais bibliotekārs parāda jaunekļiem retu senlaiku priekšmetu — Ivana Bargā galda pulksteni; turpat atrodas arī slavenā krievu dzejnieka Puškina pēcnāves maska un Domkalna pilsdrupu, anatomikuma un observatorijas modeļi, ko pārvaldnieks aplūko ar sevišķu uzmanību. Te ir vēl daudz citu mazāk vai vairāk ievērības cienīgu lietu, ko bibliotēka ieguvusi ziedojumu veidā. Vecais kungs stāsta īsi, taču lietišķi un saprotami. Draugi paiet garām kādai aizslēgtai telpai, par kuru pavadonis nesaka ne vārda.