— Piedodiet, Aleksandr Timofejevič, bet kas ir šeit? — Totss apstājas.
— Šeit, — bibliotekārs pasmaida, — šeit ir tā saucamā aizliegtā literatūra; literatūra, kas vēršas pret pastāvošo iekārtu. Diemžēl nedrīkstu jūs ar šo literatūru tuvāk iepazīstināt. Tomēr, lai jūs nedomātu, ka es slēpju septīto Mozus grāmatu, ielūkosimies arī šeit. Kā redzat, tās gandrīz visas ir mazas un plānas grāmatiņas, tā saucamās brošūras, biezo sējumu ir maz, tomēr pie grīdas pieķēdētu grāmatu mēs te neredzam.
— Es jums ticu, — arī Totss pasmaida.
Vecais kungs vēl parāda vienu otru interesantu priekšmetu vai grāmatu un griežas atpakaļ. No sienām raugās lejup tautas dižgari un, šķiet, ar nopietniem skatieniem pavada atnācējus. No tādiem skatieniem Lēsta vienmēr juties sīks un niecīgs, taču, soļodams starp šiem gara milžiem, kas turpina dzīvot savās grāmatās, viņš sev liekas vēl niecīgāks. Svešos ļaudīs Lēsta allaž jūtas neveikli, bet šeit viņā noraugās tūkstošiem svešinieku. Slaveni satīriķi samirkšķinās acīm, it kā sacīdami: «Ak tad šis ir rakstnieks Lēsta, hm, hm… Vai tiešām viņš vēlas līdzināties mums?»
Skolas biedri pateicas par laipnību, atvadās no vecā bibliotekāra un dodas pastaigā pa Tāras kalnu. Totss ir sajūsmināts par bibliotēku; draugi vēl un vēlreiz savās sarunās atgriežas pie dzirdētā un redzētā.
Noslēpumaino Mozus grāmatu Totss vairs nepiemin — viņš uzskata, ka ir jau pārāk gudrs. Jaunekļi apskata slavenā zinātnieka Bēra pieminekli, apstājas pie «Ole- vik»[1] bijušā izdevēja Grenšteina mājas, pēc tam pārlaiž skatienu pār ziemeļpilsētu.
— Man allaž laimējas ar ceļvežiem, — piebilst Totss, klausīdamies Lēstas paskaidrojumos. — Paunverē tāds bija tas jeķims Kīrs, šeit esi tu. Paunverē, liekas, es kaut kā tiktu galā pats, bet šeit bez tevis, nudien, būtu zaudējis ļoti daudz. Vārdu sakot: man veicas. Ja vēl laimēsies dabūt aizņēmumu, tad es ar savu braucienu būšu vairāk nekā apmierināts.
Draugi atkal dodas tālāk, pāriet pār tā saucamo Eņģeļu tiltu un apstājas tikai pie zvaigžņu lūkotavas. Totss vēlētos apskatīt arī šo iestādi, bet Lēstam te nav neviena pazīstama darbinieka. Varbūt viņiem laimēsies kādu citu reizi, Lēsta taču dzīvo pilsētā un var apjautāties, kā un ar kādiem noteikumiem tur iekļūt.
Pēc kāda laika draugi atkal nonāk pilsētas centrā, kur tos sagaida ratu rīboņa un putekļi.
— Nav brīnums, — pārvaldnieks secina, — ka Dom- kalnā tik daudz ļaužu, — visi bēg no kņadas un putekļiem.
— Laikam gan, — piekrīt Lēsta. — Ir cilvēki, kurus te var sastapt jebkurā laikā — no rīta līdz vakaram; pilsētnieki tos iesaukuši par «doma kungiem».
— Tiešām, — Totss nomurmina. — Lēsta, esi tik laipns un paskaties — vai tas cilvēks, kas sarunājas tur ielas viņā pusē, nav slavenais tirgotājs Kipels?
— Tas ir viņš.
Bet tirgonis jau ievērojis abus jaunekļus; viņš ātri atsveicinās no paziņas un steidzas pretī.
— Lieliski, — tas sauc jau no tālienes, — bet kā būs ar zvejošanu, opmaņa kungs? Jūs taču paliksiet pa nakti pilsētā?
— Protams, ka pilsētā, — atbild Lēsta, — tomēr es neticu, ka viņš ies zvejot. Vispār neesmu ko tādu piedzīvojis: cilvēks atbrauc no laukiem uz pilsētu — zvejot. Opmaņa kungs pa īstam ir pirmo reizi Tartu, un viņam te jākārto svarīgas darīšanas, nevis jāzvejo. Ja jūs tik briesmīgi kārojat zivju zupu, — te būs četri rubļi un astoņdesmit kapeikas, nopērciet rīt tirgū zivis un izvāriet. Bet opmaņa kungu šovakar atstājiet manā rīcībā! Es viņu aizvedīšu uz Vanemuines dārzu — tur viņš, manuprāt, gūs vairāk nekā zvejā.
— To vis nevar zināt, — domā tirgonis. — Ja es no rīta pārnesīšu pāris līdaku, tad tā būs manta, ko varēs likt katlā, bet man negribas ticēt, ka cilvēks būtu paēdis no mūzikas. Nu, kā domā pats opmaņa kungs?
— Nē, — Totss atsaka, — es tomēr labāk iešu uz «Vanemuini». Ja jau reiz esam nolēmuši iepazīties ar Tartu, tad tas jāpaveic līdz galam.
— Kā vēlaties. Bet uz to laiku, kad es pārnākšu ar līdakām, pagādājiet vismaz vienu trīszvaigžņaino.
— Tā ir cita lieta. To var.
17.Draugi mazliet iestiprinās restorānā
Draugi mazliet iestiprinās restorānā un turpina gājienu pa pilsētu, laiku pa laikam apstādamies pie viena otra skatloga. Starp citu, viņi iegriežas lauksaimniecības piederumu veikalā, kur pārvaldnieks ar lielu interesi aplūko sējmašīnu, izmēģina tās mehānismu. Ja palaimēsies dabūt aizdevumu, viņš katrā ziņā «noandelēs».
Beidzot Vanemuines teātra dārzā sāk skanēt mūzika, un skolas biedri dodas uz Igaunijas slaveno mākslas svētnīcu. Krievijas viesis ir visai pārsteigts par šo impozanto celtni šai samērā mazajā pilsētā, galvenais — tas ir pašu igauņu teātris, viņa dzimtenes un tautas kultūras lepnums.
Lēsta, acīm spoži mirdzot, stāsta par šās savdabīgās ēkas celtniecību. Viņš iepazīstina skolas biedru ar Vanemuines biedrības vēsturi un piemin ievērojamākos igauņu kultūras darbiniekus, kuri tajā laikā pulcējās biedrībā. Tas notika tad, kad igauņu gars sāka atraisīties no verdzības važām vai vismaz tauta ticēja, ka kļūs reiz brīva. Tagad šo laika posmu dēvē par «atmodas laikmetu». Protams, «modinātāju» skaits nebija sevišķi liels — tikai saujiņa igauņu, kas ticēja igauņu nākotnei, kamēr lielākā daļa inteliģences mierīgi sēdēja varenās Krievijas un Baltijas vāciešu siltajā klēpī; lai skolas biedrs neiedomājoties, ka tauta tūlīt atsaucās modinātāju aicinājumam. Nē, vēl šodien daudzi izberžot miegu no acīm un prātojot — celties vai ari snaust tālāk, kā būs, būs. Bet lai skolas biedrs neņemot ļaunā, ka viņš, Lēsta, runājot par lietām, kas visiem jau zināmas. Viņš to darot tikai tāpēc, lai sniegtu savam skolas biedram īsu pārskatu par savas tautas attīstību, — viņš