taču tik agri esot šķīries no dzimtenes, un droši vien viņam neesot bijis ne laika, ne iespējas iepazīties ar tautas tālāko un tuvāko pagātni.
— Nekas, nekas, — pārvaldnieks aši atsaucas. — Tas, ko tu stāsti, ir ļoti interesanti. Pie šā jautājuma man tiešām jāķeras no saknes. Kad biju Pēcis, es nemācījos, tagad, kad esmu Pēteris, es neko nezinu. Bet par savu dzimteni man ir jāzina viss. Vai es aizbraukšu atpakaļ uz Krieviju vai palikšu šeit — es visur un vienmēr gribu palikt igaunis.
— Nu, tagad, — Lēsta turpina, — tagad, kad tu zini, ka Tartu ir Igaunijas «garīgās dzīves centrs», tev arī jāzina, ka šī «centra centrs» vakaros klausās mūziku «Vanemuinē». Labi, ka šodien jauks laiks, tādēļ tu sastapsi šeit vienu otru ievērojamu cilvēku, par kuru, dzīvodams tālumā, tu būsi tikai dzirdējis. Daudzi no viņiem, protams, ir aizbraukuši uz laukiem atpūsties, citi uzturas Somijā un dievs vien zina kur, tomēr viena daļa palikusi šeit.
-— Ļoti interesanti.
— Esmu sīks cilvēciņš, personīgu paziņu man šo ievērojamo ļaužu vidū maz, tomēr pēc izskata es vienu otru pazīstu.
— Labi, parādi man kādu kaut vai no tālienes.
— Pacieties, — Lēsta mierina. — Pastaigāsimies vēl mazliet un aplūkosim mūsu skaisto teātri arī no viņas puses. No šejienes tas man šķiet mazliet padrūms un smags, it kā bruņās ietērpts, toties jo priecīgāks tas izskatās no dārza. Vīnāji, kas stiepjas uz augšu gar sienām, šo skaistumu vēl pavairo. Eka ir celta pēc somu arhitekta Lindgrēna projekta. Stāsta, ka meistars neesot sevišķi steidzies ar projekta zīmēšanu; ilgu laiku viņam neesot bijis uzzīmēts uz papīra nekas cits kā viena vienīga svītra. So svītru viņš vairākas reizes pēc kārtas esot rādījis igauņu pārstāvjiem, kas ieradušies pēc projekta, un sacījis:
— Drīz dabūsiet. Vai redzat — sākums jau ir.
Tad meistars pēkšņi saņēmies un ātri ar lielu iedvesmu radījis projektu.
— Iespējams, — Totss prāto, — ka meistars gaidīja, kamēr uznāks iedvesma.
— Nu jā. Bet tagad, Tots, es tev parādīšu vienu no tiem. Redzi, tur augšā, pie galda … Jauneklis salmenīca … tas ir kāds jauns rakstnieks, vairāk gan kritiķis, katrā ziņā plaši pazīstama persona.
— Pagaidi, pagaidi, es labi neredzu. Nogaidīsim, kamēr viņš aizver muti, — rakstnieks pašlaik žāvājas. Ahā, tātad tas ir viņš. Jā, pazīstu šo vārdu no avīzēm, bet… Vai viņš ir igaunis?
— Protams. Kādēļ tev liekas, ka nav?
— Nu tā. Viņš vairāk līdzinās Āfrikas morim. Kādreiz redzēju bildi: nēģeris kaut ko stāsta liela auguma baltajam kungam … abiem blakus stāvēja jauna sieviete … Sis rakstnieks un kritiķis ir ļoti līdzīgs tam nēģerim. Vai viņš uzrakstījis arī kādu grāmatu kā, piemēram, tu?
— Vairākas, vairākas, Tots. Dieva dēļ, nesāc mani salīdzināt ar viņu! Kā jau teicu, esmu sīks, nenozīmīgs gariņš. Iesācējs … pat ne īsts iesācējs. Vārdu sakot: manis vispār nav. Tas turpretim ir uzrakstījis ļoti daudz — avīzēs, žurnālos, viņš sacerējis arī dažas grāmatas. Starp citu, viņš bieži atklāj un izvirza jaunos talantus. Viņš, tā sakot, pārstāv zināmas literatūras virzienu. Ak jā, viņš ir arī politiķis. Neatceros, vai es tev esmu par to stāstījis, kādreiz aiznesu viņam savus sacerējumus. Nu jā, rakstnieks bija ļoti laipns un priecājās, ka esmu atnācis tieši pie viņa. Viņš vienmēr esot turējies jauno pusē un, cik vien iespējams, centies palīdzēt. Tālāk sekoja gara lekcija par mākslu un rakstniecību, kurā tika uzslavēti mani sacerējumi. Nezinu, vai es biju pārāk liels muļķis vai viņš pārāk gudrs, bet es, nudien, nesapratu, kas man īsti būtu jādara. «Jā, dotības jums ir,» viņš sacīja, «tas ir skaidrs, vingrinieties tālāk un laiku pa laikam atnāciet pie manis!»
— Nu, vai tu gāji?
— Gāju. Vienmēr ar vienu un to pašu sacerējumu, kuru nekad nepārlaboju un negrozīju.
— Nu un tad?
— Sacīja: «Ahā, vai redzat, tagad jau ir daudz labāk. Pārstrādājiet vēlreiz un pienāciet atkal!»
— Un tu gāji?
— Gāju. Gāju, dārgais draugs. Un atkal ar tiem pa
šiem darbiem. Viņš slavēja manu uzņēmību un čaklumu. Jo vājāki un grubuļaināki mani dzejoļi esot bijuši sākumā, jo gludāki un līdzenāki tie esot tagad. Beidzot viņam neesot nekas pretī, ja es tos liekot nodrukāt … Bet…
Lēsta pārtrauc stāstu un godbijīgi sveicina kādu vecāku kungu.
— Tas, — Lēsta piebilst, soļodams tālāk, — bija slavenais grāmatu tirgotājs, kurš man pavēlēja aizvērt sava veikala durvis no ārpuses.
— Un tu viņu tik pieklājīgi sveicināji? — Totss brīnās.
— Tas nekas, — atbild Lēsta. — Viņš tomēr ir krietns cilvēks, un man liekas, ka mēs vēl kļūsim draugi. Ko es tev pašlaik gribēju sacīt? Skaties tur, tieši zem laternas, pie maza galdiņa sēž vecs, slavens rakstnieks. Viņš jau divdesmit gadus valda uz visām igauņu skatuvēm. Ja tu neko neesi dzirdējis par citiem, tad tur nav ko brīnīties, bet viņu tu pazīsti pēc daudzajām lugām.
— Pazīstu, — priecājas pārvaldnieks. — Vienu viņa lugu spēlēja Paunverē jau tad, kad es vēl biju pavisam mazs puišelis. Ļoti interesanta izrāde. Nezinu vairs lugas saturu, atceros tikai, ka šo izrādi mēs noskatījāmies no augšas, no salmu kaudzes.
— Kā? No salmu kaudzes?
— Nē nu, ķēms, kā gan citādi. Naudu biļetei vecais, protams, nedeva, tad sarāpāmies Kobas rijas zārdos un skatījāmies no augšas, kas lejā notiek.
— Tā gan. Bet, ja rakstnieks tagad uzzinātu, kā jūs skatījāties viņa izrādi, viņš droši vien uzrakstītu vēl otru lugu par jums pašiem. Un dieva dēļ, Tots, par tevi jau šis tas ir uzrakstīts. Es negribēju tev sacīt, varbūt ņemsi ļaunā, bet, ja nu mēs esam sākuši par to runāt, tad …