— Kas rakstīts? Kur rakstīts? — Totss dedzīgi jautā.
— Grāmatā. Par tevi kāds uzrakstījis… stāstu vai ko tamlīdzīgu. Neko sīkāk nezinu, bet pašlaik to iespiežot.
— Svētā Lestene! Par mani! Kurš raksta par mani? Un ko gan par mani varētu rakstīt? Es aizbraucu uz
Krieviju un biju tur mēms kā zivs ūdenī, par mani šeit, dzimtenē, neviens neko nezina. Nedzen jokus, mīļais draugs!
— Par skolas laikiem, par skolas laikiem, Tots. Nevis par tavu prombūtni. Kā jau teicu, nekā vairāk pašlaik nevaru pateikt, varbūt nejauši pateicu vairāk, nekā vajadzētu, bet šo manuskriptu es redzēju spiestuvē. Tajā vairākās vietās esi pieminēts tu un daudzi citi bijušie Paunveres skolēni.
— Ko tas nozīmē? Kas tas par jeķimu, kurš raksta par Paunveres zēniem? Vai tad tiešām viņam nav padomā nekā cita, labāka?
— To es nezinu. Vai tu atceries zēnu, ko sauca par Lutsu?
— Jods sazin … — Totss parausta plecus. — Ahā, atceros gan!
— Nu jā, tas pats. Viņš mācījās vecākajā klasē un pēkšņi kaut kur nozuda — dievs zina kur. Kopš tā laika netiku par viņu neko dzirdējis … bet tagad …
— Nu, un kas tad notika ar šo Lutsu?
— Viņš ir šīs grāmatas autors.
—Ūja, nelabais! Tas tikai vēl trūka! Skat, ko izdomājis! Vai tu nezini, ko viņš tur raksta?
— Maz, ļoti maz, mīļais Tots. Kad grāmata būs nodrukāta, tad mēs visi to varēsim izlasīt.
— Velns zina ko viņš tur būs sagudrojis. Bet pasaki man vienu … Nu jā, vai tu viņu pazīsti?
— Vienu reizi redzēju spiestuvē, tas ir viss. Skolā viņš bija lielāko zēnu grupā, bet, kad pārgāju vecākajā klasē, jau bija projām.
Sajā brīdī skolas biedriem paiet garām vīrs melnā platmalē, ar lietussargu rokā, uzsmaida Totsam un sveicinādams paloka galvu. Pārvaldnieks izbrīnījies atskatās.
— Tas bija viņš, — Lēsta klusi atzīstas.
— Kur? Kas? — pārvaldnieks satrūkstas. — Apturēsim.
— Jā, nu … — Lēsta grib kaut ko piebilst, bet pēkšņi apklust un pievēršas estrādei — sākas koncerts. Grupa novēlojušos apmeklētāju steidzas uz soliem un vienu brīdi izšķir skolas biedrus. Kad tie atkal nostājas viens otram blakus, Totss jau ir aizmirsis savu nodomu apturēt svešo vīru, viņš tikai iejautājas:
— Vai tas tiešām bija viņš?
— Jā, viņš.
Pārvaldnieks vēlreiz atskatās un pašūpo galvu. Sākas koncerts. Skolas biedri stāv pie soliem un klusēdami klausās mūziku; klausās, kā Grīga dziesmās «Sirds rētas» un «Pēdējais pavasaris» vaid čello, kam it kā līdzjūtībā pievienojas citi instrumenti.
Debesis pār pilsētu satumst. Toties jo gaišāk iemirdzas laternas dārzā, mezdamas krāsainu atblāzmu klausītāju sejās. No malas raugoties, publika šķiet kā pasakainas būtnes, kas ieradušās uz kaut kādiem noslēpumainiem svētkiem un kustas mūzikas ritmā.
— «Vanemuini» ierosināja uzcelt kāds ievērojams igauņu darbinieks, — Lēsta norāda uz balkonu. — Protams, tu par viņu būsi dzirdējis daudz, tagad vari aplūkot pats savām acīm, citādi būsi bijis Romā un nebūsi redzējis pāvestu. Ja vēlies, paiesim garām balkonam, tur sēž teātra direktors ar draugiem un ēd vēžus. Es gan īsti neredzu tik tālu, ko viņš pašlaik dara, bet zinu, ka viņš vienmēr ēd vēžus; šis pats vīrs sākumā apgrozījās igauņu teātra mākslas senatnē, tad mazliet padomāja un pēkšņi ielēca neizpētītā telpā nepazīstamā laikmetā. Es nezinu, vai viņš sasniedzis vai sasniegs mūsu teātra jauno laikmetu, bet viduslaikos viņš tomēr nav apstājies. Tā nu mūsu teātra mākslā pastāv tikai senais un tā saucamais jaunais laikmets, bet viduslaiku vispār nav. Lēciens bija tik spējš un negaidīts, ka daudziem, kas lēca reizē ar viņu, noreiba galva, un tiem vēl ilgi nācās taustīties, kamēr kaut cik atguva garīgo līdzsvaru. Nu mēs cenšamies iesakņoties svešā zemē, jo savas mājas esam pametuši, — ceļā nedrīkstējām apstāties, atskatīšanās bija stingri aizliegta. Mēs vēl ilgi taustīsimies pa šo nepazīstamo telpu, kamēr mūsu acis pieradīs. Ārēji mēs jau esam kaut cik noslīpēti un nopulēti, bet iekšēji mums nav nekā, ko varētu saukt par savu. Mūsu oriģināldarbus sagrozīja un svītroja tik pamatīgi, jaunos lugu rakstniekus strostēja tik skaļi, ka uz skatuves palika vienīgi kaut kādi švauksti, pastal- janči ar monokli acī. Ai, es runāju pārāk gari, dārgais
Tots, un tev kļūst garlaicīgi. Labāk paskaties uz kaimiņu galdu, tur sēž pulciņš jauno rakstnieku, dzejnieku un gleznotāju — nogrupējums, kas neatzīst sev blakus nevienu citu dievu. Arī viņi noniecināja to, kas pastāvēja pirms viņiem, bet neradīja neko jaunu un labāku. Viņu vidū droši vien ir daudz spējīgu cilvēku, kas, radīdami paši, iegūtu vairāk uzticības, nekā nonievādami citus.
— Viņu ir diezgan daudz, — Totss secina, raudzīdamies uz jaunekļu pulciņu.
— Jā, diezgan daudz. Pēc rudens lietiem aug sēnes, pēc pavasara — dzejnieki. Vienotība dara stipru. Tā, savstarpēji cits citu slavēdami un nonievādami visus pārējos, kas nebiedrojas viņu pulkā, viņi sākuši ticēt, ka ir izredzētie. Un, savādi, tas man ienāca prātā tikai tagad; visi, kas sevi uzskata par izredzētiem, ir ļoti neiecietīgi pret citiem, bet sevi tie saudzē.
Draugi brīdi pastaigājas pa balkonu, pie kam Totss ar vienu aci vēro «garīgā centra» slavenības. Sarunas un trauku šķindoņa pie viena otra galdiņa kļūst tik dedzīgas un skaļas, ka gandrīz apslāpē mūziku. Laiku pa laikam aiz vēžu grēdas paceļas piesarkusi seja un neapmierināti paraugās uz estrādes pusi, it kā jautādama: «Vai tiešām šis troksnis reiz nebeigsies?» Paun- verieši atgriežas uz kājceliņa un piebiedrojas pārējiem gājējiem. Lēsta pēkšņi paskatās lejup uz pretējo mūra sienu, apstājas un pieskaras pie skolas biedra pleca.
— Skaties, — viņš saka, — tur uz ielas stāv vecais rakstnieks un klausās koncertu … tas pats vecītis, kurš saņēma dīvaino honorāru. Pagaidi mazliet, paliec šeit, es tūlīt atgriezīšos.