Lēsta iegādājas kasē biļeti un aiznes savam vecajam draugam. Lai viņš tūlīt ienākot dārzā, tur esot dzirdams labāk nekā ārā pie mūra. Biļeti sūtot «Vanemuines» vadība.
Taču vecītis negrib ticēt šiem steigā pateiktajiem vārdiem, viņš varot dzirdēt gluži labi arī šeit… cik nu tas vajadzīgs. Te, atbalstījies pret mūri, viņš esot klausījies mūziku vienmēr arī iepriekšējos gados, lai jau paliekot, bez tam viņam neesot tāda apģērba, lai sēdētu dārzā kopā ar «kārtīgiem» cilvēkiem. Taču beidzot sirmais rakstnieks uzvelk veco platmali uz acīm, lai noslēptu zilo punu pierē, un bailīgs un šaubu pilns dodas uz «Vanemuines» vārtiem. Tur viņš kā neizpratnē uzlūko mirdzošās ugunis un raibo pūli un neatrod, ka te būtu labāk nekā vecajā vietā pie mūra. Tiesa, tur nevar tik labi dzirdēt, taču viņš ir vienatnē ar savām domām, neviens viņu neuzlūko, it kā jautādams: «Cilvēk, kā tu nokļuvi šeit?»
— Nu redzi, — Lēsta piebilst, pēc koncerta soļodams uz mājām, — ja tu rīt vēl aiziesi uz Igauņu tautas muzeju, tad sākumam pietiks.
— Hm, hm! — skolas biedrs nomurmina.
18.Nākamajā dienā skolas biedri vispirms aiznes Lestas grāmatas
Nākamajā dienā skolas biedri vispirms aiznes Lestas grāmatas uz komisijas veikala noliktavu un tad, kā Totss izsakās, dodas uz krājaizdevu sabiedrību pēc «skanošā».
— Diemžēl, — ierēdnis sūrojas, — jums aizdevumu nepiešķīra.
— Kāpēc? — Totss iepleš acis.
— Tāds ir padomes lēmums.
— Hm, savāds lēmums! Kāds tam iemesls?
— Galvotāji par vājiem, un arī jūs pats esat mums svešs.
Totss uzmet Lēstam zīmīgu skatienu un dziļdomīgi pamāj ar galvu.
— No tā es baidījos, — Lēsta rūgti iesmejas, — veikalnieku pasaulei mēs esam sveši. Seit aizņemas tikai tie, kas jau ir kaut cik nodrošināti.
— Nu labi, — Totss paceļ balsi, viņa bakurētaino seju klāj sarkani plankumi, — nu labi, vāji galvotāji, un arī es. pats esmu jums pasvešs, bet, ierēdņa kungs, esiet tik laipns un pasakiet man — kas jādara, lai dabūtu no jums aizņēmumu?
— Nu jā, — ierēdnis atslej galvu, — jūsu uztraukums katrā ziņā ir lieks; vienīgais, ko jūs varat darīt, — sameklējiet sev uzticamus galvotājus.
— Ak šitā, — pēc īsa klusuma brīža pārvaldnieks attopas, — bet vai jūs man nevarētu pateikt, kurš varētu būt šis uzticamais galvotājs?
— Nu, — ierēdnis pasmaida, — tas jums jāzina pašam. Par uzticamu galvotāju uzskata tādu, kam ir zināms kapitāls, it sevišķi nekustams īpašums, piemēram, zeme vai māja. Otrkārt, uzticams galvotājs var būt arī tāds, kam nav kapitāla, bet tādā gadījumā viņam ir jāstrādā noteiktā darba vietā ar cietu algu. Saprotiet mani, jaunais cilvēk, mēs taču nevaram pakļaut savu uzņēmumu visiem vējiem un sviest naudu klēpī katram garāmgājējam. Jārīkojas gudri un apdomīgi, jābalstās uz stabiliem ienākumiem. Galu galā — mēs nedrīkstam aizrauties ar acumirkļa noskaņām. Komercija, jaunais cilvēk, ir daudz nopietnāka, nekā jūs spējat iedomāties.
— Labi, labi, — Totss aši atcērt. — Nedomājiet, ka es atnācu jokoties. Rīkojieties tikpat gudri un apdomīgi arī turpmāk, kamēr es atgriezīšos ar jauniem, daudz uzticamākiem galvotājiem. Tagad esiet tik laipns un iedodiet man papīru, lai es tūlīt varētu ievākt parakstus no šiem uzticamajiem galvotājiem, tad man nebūs veltīgi jābraukā šurp. Kā jūs zināt, pašreiz ir viskarstākais darba laiks. Tā, palieciet sveiki! Kad atbraukšu nākamreiz, jūs jau mani pazīsiet un arī mani galvotāji būs uzticamāki. Es paņemšu līdzi visus savus papīrus un dokumentus, sākot ar skolas apliecību līdz pat dzelzceļa biļetei. Baku zīme laikam nebūs vajadzīga, jo, kā redzat, esmu jau izslimojis.
— Kādēļ runāt tik gari? — ierēdnis nosarkst. — Ka jums nepiešķīra aizņēmumu, nav mana vaina, tā ir padomes darīšana.
— Protams, protams. Nododiet padomei sveicienus un pasakiet, lai tā savus daudzos svarīgos punktus papildina ar kādu piezīmi, proti, ka aizņēmējam jābūt godīgam cilvēkam. Tā ir ķīla, ka aizņēmums tiks savlaicīgi atmaksāts. So punktu jūs esat pavisam aizmirsis. Citādi kāds vēl sāks domāt, ka godīgam vārdam jūsu acīs nav nekādas vērtības. Tā. Un nu dzīvojiet, cik labi vien varat, un rīkojieties aizvien gudri un apdomīgi!
Ierēdnis grasās atbildēt uz draudzīgo mājienu, bet Totss pieklājīgi paklanās un ātri iziet pa durvīm.
— Saki man, Lēsta, — viņš pievēršas skolas biedram, kad abi izgājuši uz ielas, — kādēļ šī iestāde vispār pastāv?
— Nē, nu, — Lēsta taisnojas, — es jau tūlīt sacīju, ka tu neesi pazīstams veikalnieku aprindās. Redzi, ja tu, tā sakot, būsi jau nostājies uz kājām un tev piederēs sava bodīte un apaļš vēderiņš, — tad dabūsi tūlīt.
Patiesību sakot, šis nosaukums maldina — vajadzētu rakstīt: naudinieku iestāde, nevis kredītbiedrība. Seit reti kāds saņem palīdzību, lai nostātos uz kājām, turpretim tā palīdz daudziem noturēties uz kājām.
— Tas ir vecs un bēdīgs stāsts par mācību veciem un jauniem, — Totss secina pēc īsa klusuma brīža. — Tomēr nekas, veļu ne jau tikai mazgā, bet arī rullē. Un, ja nelīdz mazgāšana, tad palīdzēs rullēšana. Lēsta, nupat pienākusi mana kārta gausties, bet es to nedaru. Drīzāk laidīšos atpakaļ uz Krieviju nekā žēlošos. Labi, ja man neļauj dzīvot dzimtenē, tad man neatliek nekas cits kā mesties atkal lielās Krievijas siltajos apskāvienos, kā tu mēdzi sacīt. Vai nav tiesa, hm?
No tilta puses nāk pulciņš vī.;«, tos pavada ielas zēni ar svilpieniem. Viss bars soļo tieši pa ielas bruģi, un, šķiet, visi ir par kaut ko ļoti satraukti. Paunverieši, kas jau apraduši ar visādām pilsētas dīvainībām, sākumā šim notikumam neveltī nekādu uzmanību. Pēkšņi Totsa skatiens pievēršas vīram, kurš soļo pūļa vidū.