_— Lesta! Lesta! — pārvaldnieks iesaucas ar izbailēm. — Tas, ko tur ved, taču ir tirgonis Kipels. Jods parauj, kas ar viņu noticis? Skaties, visgarām novārtījies dubļiem!
To pateicis, Totss piesteidzas pie ļaudīm un sāk tos iztaujāt.
— šis, — kāds vīrs norāda uz bārdaini, — šis vīrs taču ir zirgu zaglis. Mēs viņu naktī noķērām pie upes.
— Jūs maldāties! šis cilvēks nezog zirgus, tas ir pazīstamais tirgotājs Kipels. Laidiet vaļā!
Bet vedēji pat nedomā atbrīvot gūstekni. Viņi aizvedīs šo blēdi, kur vajag. Izdzirdis pazīstamu balsi, Kipels atskatās, ierauga pārvaldnieku, skābi pasmaida un nomurmina: — Velna salašņas! Redziet, opmaņa kungs, ko viņi dara.
Skolas biedriem neatliek nekas cits kā kopā ar vedējiem doties uz policijas iecirkni. Pēc ilgākas pārliecināšanas tiem izdodas ieskaidrot ierēdņiem, ka viņu draugs ir pilnīgi nevainīgs un nevienam nekaitīgs. Zemniekiem nav nekādu pierādījumu pret apsūdzēto, viņi tikai norāda uz apstākļiem, kas modina aizdomas. Pirmkārt, iepriekšējā naktī kāds esot viņiem nozadzis zirgu, otrkārt, viņi uzgājuši upmalā kādu šaubīgu personu, kam nebijis klāt neviena dokumenta. Taču bijušais Nosova veikalvedis aizstāvas tik veikli, ka neviens pat neuzdrošinās apvainot viņu zādzībā. Pirmkārt, šie divi puiši viņu pazīst jau sen, un tie ir krietni un godīgi cilvēki. Otrkārt, zādzības laikā, kas notika aizpagājušajā naktī, viņš esot bijis Tartu, ko varot apliecināt Lēsta un vēl daži citi. Dubļupē viņš tikai zvejojis, to apliecinot žebērklis un divi asari. Kāds policijas ierēdnis vērīgi ieskatās cietušajam sejā un smiedamies atzīstas, ka arī viņš pazīstot šo cilvēku. Vienīgā vaina esot tā, ka Kipelam neesot līdzi pases, bet par to taču nevienu nevarot sodīt. Zemnieki vīlušies aiziet; kamēr viņi vajāja godīgu cilvēku, īstais zaglis jau paspējis aizbēgt tālu projām.
— Vai es neteicu, — iedams uz mājām, Lesta aizrāda dubļos novārtītajam veikalvedim, pār kura seju velkas liela sarkana švīka — atmiņas no Dubļupes kaujas, — vai es vakar neteicu, ka ar jums, ja jūs kur ejat, vienmēr kaut kas atgadās. Ar jums ir bīstami turēties kopā. Kas zina, kādās likstās jūs ievilksiet tiklab pats sevi, kā citus.
— Nekas, — Kipels atsaka, šī neliešu banda nenāks pie prāta, kamēr tā nebūs pamatīgi izmērcēta un noģērēta. O, kaut jūs būtu redzējuši kauju pie Dubļupes!
Lai gan veikalvedim ir svītra pār pieri, tas itin drīz atgūst labo omu, izvāra zivju viru, atnes trīszvaig- žņaino un stāsta visādus brīnumus par slaveno Dubļupes kauju.
Pēc tam Lēsta iet pavadīt Totsu, kas dodas uz Paunveri. Lēstas sabiedrībā Totss neizjūt savu neveiksmi tik sāpīgi — viņi, kā vienmēr, aizraujas ar jokiem un asprātībām, kas palīdz saglabāt labu noskaņu; bet, kad skolas biedrs aizsoļo prom pa lielceļu un Totss paliek uz krustcelēm viens, viņš pēkšņi jūt, ka viņam uzveļas savāds smagums, klusas sāpes, kas aizpilda visu krūšu kurvi un plosa sirdi.
Tēles īsā vēstule bija mudinājusi viņu ātrāk rīkoties, bet līdzekļu trūkuma dēļ viņš ir spiests sašaurināt, pat ja ne pārtraukt līdzšinējo rīcību. Te vairs nav vainīgs ne Kīrs, ne arī kāds cits, bet viņa paša un Aizpuru nabadzība. Vienīgā cerība bija aizņēmums, bet jods zina kādi galvotāji īsti ir vajadzīgi un kur tos meklēt. Vai nebūtu prātīgāk ņemt kājas pār pleciem un jozt atpakaļ uz Krieviju? Rauj tevi jupis, dzimtene, ar visām tavām bankām un naudas iestādēm!
Pārnācis mājās, viņš pat neieiet kambarī, bet tūlīt dodas pie Libles, kurš, domājams, lauž celmus izcirtumā, ja nav aizsūtīts uz pļavu. Lible un Mārtiņš mierīgi var iet uz mājām, arī Kontkīlas vīrs lai pabeidz darbu un vācas pie visiem velniem. Tādā veidā nav iespējams darbu turpināt, jo trūkst taču vielas, kas liek griezties visiem riteņiem.
Pārvaldnieks nav kļūdījies, Lible tiešām ir izcirtumā un, notupies pie ugunskura, pašlaik grasās aizdedzināt smēķi. Līdums Totsa prombūtnē papleties plašāks. Totss kāri ieelpo dūmus un jūt, ka sirds pēkšņi sasilst. Darbs sokas, Aizpuri ar katru dienu kļūst lielāki; kurš sacīja, ka viņš visu pametīs un aizbēgs? Nē, brālīt, tā tā lieta ņeiet, labāk saņemies un stājies Liblem palīgā — saule vēl gabalā. Pievakarē pārvaldnieks aiziet uz purvu paraudzīties, kā klājas Mārtiņam: viss kārtībā, darbs sokas, tikai viņš pats, Totss, ceļā uz mājām bija zaudējis galvu. Laime, ka viņš nepaguva pastāstīt Liblem par savām šaubām un bažām: pirmkārt, zvaniķis nav nekāds klusētājs, otrkārt, viņš, Totss, būtu izblamējies Libles priekšā. Līdz vakaram Totss vēl nepagūst pieņemt konkrētu lēmumu par nākotni, taču sirds ir mierīga — vājuma -brīdī viņš ticis ar sevi galā pats, bez citu mierinājuma.
Nākamajā rītā pārvaldnieks atkal ņem priekšā savu tēvu un mēģina tam ieskaidrot, ka bez aizņēmuma vairs nav iespējams strādāt. Darbu nedrīkst pārtraukt nekādā gadījumā, tā būtu tīrā muļķība: viss iepriekšējais laiks un nauda būtu nomesta zemē, bez tam viņus izsmietu kaimiņi. Iesāktais jāturpina — tas atmaksāsies.
— Jā, — tēvs secina, pilnīgi negaidot, — dari un rīkojies, kā pats redzi, man nav spēka ar tevi strīdēties. Par tām dieniņām, kas man vēl atlikušas, nav vērts uztraukties. Kādu vakaru, kad tu biji projām, es sēdēju te uz sliekšņa un prātoju, ka vajadzēs visu šo būšanu nodot tavā ziņā, — dari, kā gribi.
— Tam vēl laika diezgan, — dēls atsaka. — Es jau nemaz netiecos kļūt par Aizpuru saimnieku, bet gribu vienīgi pacelt uz augstāka līmeņa pašus Aizpurus. Patlaban tas ir ļoti izdevīgi. Esmu jauns, esmu arī šo to iemācījies, un galvenais — man ir darba griba. Līdz šim strādāju svešos tīrumos, tur es sapratu, ko nozīmē strādāt pašam savējā; it īpaši, kad viss veicas tik labi, būtu žēl aiziet no šejienes. Tātad vispirms jādabū aizņēmums.