— Nu jā, nu, — saimnieks atkal kā lūgdamies paskatās uz sievas pusi, — bet es ar tādām lietām nekad neesmu krāmējies — baidos no šiem parakstiem kā no uguns. Uzgaidiet mirklīti, lai atnāk Līze. Līze! Nāc šurpu, Līze!
Līze neliek atkārtot aicinājumu. Pēc dažiem acumirkļiem saimniece ir klāt un uzlūko Jāzepu ar naidīgu skatienu. Savādā kārtā viņa ir nojautusi, ka svešā nāciens nevēstī nekā laba. Ka tas ir saistīts ar kaut kādām nepatikšanām.
— Kas tur ir? Ko viņš grib?
— Ak, es neko negribu, — Totss mierīgi atbild, — vienmēr jau nenāk, lai ko gribētu. Es tikai atnācu pateikt, lai jūs labāk uzraugāt bērnus. Tikko nācu garām — tie visi vāļājas uz akas grodiem, tīri bail uzlūkot.
— Ē, tā nav liela bēda, — vecāmāte ir mājās. Ja jau nav iekrituši akā agrāk, tad neiekritīs arī tagad. Paldies par nācienu, bet par maniem bērniem nerūpējieties.
— Kā vēlaties. Es gan neuzdrošinātos tā pamest.
— Neko nevar darīt, mīļais jaunskungs. Ja es palikšu mājās pie bērniem, kas tad vāks sienu? Tā tas ir. Ne jau vienmēr mana sirds ir mierīga, bet ko tu, cilvēks, padarīsi.
— Nu jā, — Totss parausta plecus. — Tas tiesa. Bet tagad, labie kaimiņi, ejiet atkal pie siena, nekavējiet dārgo laiku, kas zina, varbūt vēlāk sāks līt.
— Nu, bet paraksts? … — saimnieks brīnās.
— Ak, — pārvaldnieks atmet ar roku, — tas nav galvenais. Par to es ieminējos tikai tāpat garām ejot.
Palieciet veseli! Tomēr labi būtu, ja vecmāmuļai atrastos kāds palīgs.
Pārvaldnieks paceļ cepuri un ātri soļo uz lielceļa pusi. Pirmais gājiens izputēja. «Izputēja, izputēja, izputēja …» viņš klusi atkārto pie sevis.
— Kas izputēja, dārgais skolas biedri? — pēkšņi kāds jautā aiz krūma.
— Hm! — Totss satrūkstas un apstājas. — Kīrs! Kaut tevi nelabais … kā tu še nokļuvi? Kā tu gadījies aiz krūma? Tu vienmēr slēpies aiz krūmiem un baidi mani.
— Hī! — skolas biedrs pietvīkdams smejas. — Tu pats mani iztraucēji. Neļāvi man …
Kīrs apjucis iznāk no krūmiem un sajož siksnu.
— Savādi, — pārvarējis izbailes, Totss ierunājas, — kāpēc tu kārto savas vajadzības tik tālu no mājām?
— Hī, es jau neatnācu šurp vajadzību dēļ, nācu uzlaikot drēbes Lepiku kalpam — redzi, kur tās ir. Bet ko tu dīdies pa svešu pļavu, to gan es nezinu.
— Es … Man bija darīšanas. Visi Lepiku bērni aplipuši ap aku — gāju pateikt, lai mazliet pievalda … Iekritīs vēl kāds akā un noslīks.
— Hm … Bet kas tev izputēja?
— Izputēja … izputēja … Vai tad es teicu, ka man kaut kas izputējis?
— Teici. Tu nāci un sacīji: izputēja, izputēja, izputēja. Vai šis «izputēja» gadījumā neattiecas uz Tēli, ja drīkstu jautāt?
— Uz Tēli! Tu gan esi jocīgs puisis, Kīr. Kāda man daļa par Tēli — Tēle taču ir tava līgava. Tēle un Tēle — vai tad pasaulē vairs citu meiteņu nav, ka tikai Tēle? Tur ir vēl, ja vēlies zināt, šī… pag, kā viņu sāuca … arī Ernas jaunkundze.
— Ernas jaunkundze! — rudmatis iesmejas uzvaras priekā. — Hī, Ernas jaunkundze. Lai nu ar Tēli būtu kā būdams, bet uz Ernas jaunkundzi neceri, dārgais skolas biedri.
— Kā tad tā? Tu taču negribēsi precēt divas?
— To gan ne. Varbūt neprecēšu nevienu. Bet, ja tev izputēja ar Tēli, tad Ernu tik un tā tu nedabūsi. Augām dienām rakņājies pa purvu un nezini, kas notiek pasaulē. Tad klausies: Ernas jaunkundze jau ir brūte.:
— Ko tu runā? Ernas jaunkundze — brūte! Brūte un brūte. Jods parauj, Paunverē katrs otrais vārds ir «brūte». Kā brūte tad viņa ir? Pielūko, nesāc mānīties!-
— Savādnieka brūte. Kas tur ko mānīties?
— Savādnieka brūte! — Totss domīgi atkārto. — Hm, jocīgi!
— Jā, redzi, — Kīrs piešķiebj galvu, — nezinu, vai tas ir jocīgi vai nav. Varbūt dažam labam tas liekas pat bēdīgi. Dažam labam varbūt neatliks nekas cits kā laisties atpakaļ uz Krievzemi un pārvest no turienes kādu Avdotju.
Totss izvalba acis, iepleš nāsis un mirkli nopietni vēro Ķīra seju: Kīram sametas baisi, un tas mazliet atkāpjas. Pārvaldnieka oma negaidot mainās.
— Velna delveri Kīr! — Totss iesaucas. — Hm-hm- hm-hī-hī… Tu reizēm esi liels zobgalis! Avdotja! Vai tu zini, kāda bija šī Avdotja? Varena sieva… pudu divpadsmit smaga — svēris es vinu, protams, netiku, bet…
— Nu labi, labi, — Kīrs iepīkstas, — lai nu šī būtu kāda būdama, bet tev viņa jāved šurp, ja jau ar Tēli viss izputēja. Jā-jā, neko darīt. Citādi tu esi īsts vīrs, tā sakot, mācīts zemkopis, un reizēm tīri brašs puisis, bet, re, neveicas ar meitām. Tas ir pavisam kas cits nekā akmeņu velšana.
— Hm-hm-hm, hī-hī-hī… Ak jā, kādēļ tu vairs nevel akmeņus? Vai es neteicu tūlīt, ka neizturēsi, mm, a? Tas arī ir pavisam kas cits nekā adatas bakstīšana.
— Tiesa kas tiesa, bet vai zini, Tots, ko tev teikšu: ja es būšu kādam vajadzīgs, tad lai mani ņem tādu, kāds esmu; es nesākšu sevi pārtaisīt citu untumu dēļ.
— Tā jau ir īsta vīra valoda. Šodien ko tādu dzirdu jau otro reizi. Protams, man žēl, ka zaudēju tik labu palīgu, bet tur neko nevar darīt. Jods parāvis, ja kāds gribētu mani piespiest atteikties no zemkopības un padarīt par skroderi, — es šo mūlāpu sūtītu uz mežu bekot.
— Vot-vot-vot, — Kīrs sasparojas, — tādēļ es pateicu jau tūlīt: «Lieciet mani mierā!» Varbūt pēc gada
viņa liks man mācīties atkal citu amatu, tad jau neatliks laika nekam citam kā tikai mācīties, mācīties un noņemties ar visādām spēka pārbaudēm. Ak jā, ko tad tev teica tas vīrs?
— Ak, tas nav tik svarīgi, — pārvaldnieks atmet ar roku.
— Nē, nu tomēr pasaki. Mēs jau reizēm gan ķildojamies, bet tāpēc neteikšu citiem.
— Arī tas nav svarīgi. Bet, ja nu tu tik ļoti gribi zināt, tad… nu, tēvs man apsolīja atdot saimniecību. Rīt vai parīt brauksim pie notāra uzrakstīt kontraktu.
— Oho, vai tad tie nav jaunumi? Bet tu tikai atmet ar roku. Nesaprotu . . .
— Ko tu nesaproti?