VASARAS GRĀMATA
Saturs
Peldu rīts 11 Mēnesgaisma 15 Spoku mežs 17 Kākaulis 23 Berenike 29 Ganības 39 Spēlēt Venēciju 43 Bezvējš 49 Kaķis 55 Ala 61 Lielceļš 67 Saulgrieži 69
Telts 77 Kaimiņš 83 Rītasvārki 93 Lielā plastmasas desa 101 Blēžu laiva 111 Apciemojums 117 Sliekas un citi 125 Sofijas vētra 133 Bīstamā diena 143 Augustā 149
Peldu rīts
Bija agrs, ļoti silts jūlija rīts, un naktī bija lijis. Kailā klints kūpēja, bet sūnas un plaisas bija mitruma pievilgušas un visas krāsas kļuvušas dziļākas. Augi zem verandas bija lietusmežs, vēl rīta ēnā, ciešas, nejaukas lapas un ziedi, un viņai vajadzēja uzmanīties, lai tos nenolauztu, kad viņa meklēja, aizlikusi mutei priekšā plaukstu un visu laiku baidīdamās zaudēt līdzsvaru.
"Ko tu dari?" mazā Sofija jautāja.
"Neko," viņas tēvamāte atbildēja. "Tas ir," viņa dusmīgi piebilda, "meklēju savu zobu protēzi."
Bērns nokāpa no verandas un lietišķi vaicāja: "Kur tu to pazaudēji?"
"Seit," vecāmāte atteica. "Es stāvēju te, un protēze nokrita kaut kur starp peonijām."
Viņas meklēja abas kopā.
"Ļauj man," Sofija sacīja. "Tu nevari nostāvēt. Paej nost." Viņa ienira zem dārza ziedošā jumta un rāpoja starp zaļajiem stumbriem, šeit, lejā, bija skaisti un aizliegti, melna, mīksta zeme, un tur jau zobi gulēja, balti un rožaini, vesela mute vecu zobu. "Rokā ir!" bērns iesaucās un piecēlās. "Liec iekšā."
"Bet tu nedrīksti skatīties," vecāmāte sacīja. "Tas ir personiski."
Sofija turēja zobus aiz muguras. "Es gribu skatīties," viņa teica. Tad vecāmāte ar klakšķi ielika zobus, tas notika pavisam veikli, un patiesībā tur nebija par ko runāt.
"Kad tu mirsi?" bērns jautāja.
Un vecāmāte atbildēja: "Drīz. Bet tas uz tevi it nemaz neattiecas."
"Kāpēc?" mazmeita vaicāja.
Vecāmāte neatbildēja, viņa izgāja uz klints un devās tālāk uz ieplaku.
"Tas ir aizliegts!" Sofija iesaucās.
Vecā nicīgi atbildēja: "Zinu. Nedz tu, nedz es nedrīkstam doties uz ieplaku, tomēr tagad mēs to darīsim, jo tavs tētis guļ un neko par to nezina."
Viņas gāja pāri klintij, sūnas bija slidenas, saule bija paspējusi uzkāpt krietnu sprīdi augstāk, un tagad viss kūpēja, visa sala bija saules miglas pilna un ļoti skaista.
"Vai viņi izraks bedri?" bērns laipni pajautāja.
"Jā," vecāmāte atbildēja. "Lielu bedri." Un viltīgi piebilda: "Tik lielu, ka vietas pietiks mums visiem."
"Kāpēc tā?" bērns jautāja.
Viņas gāja tālāk uz zemesraga pusi.
"Tik tālu es nekad neesmu bijusi," Sofija sacīja. "Tu esi?"
"Nē," vecāmāte atbildēja.
Viņas devās uz pašu zemesragu, kur klints nolaidās aizvien tumšākās un tumšākās terasēs, katrs solis tuvāk tumsai bija apmalots ar gaišzaļām jūraszāļu bārkstīm, ūdenim kustoties, tās šūpojās šurpu turpu.
"Es gribu peldēties," bērns sacīja. Viņa gaidīja pretestību, taču tās nebija. Tad viņa noģērbās, lēnām un bailīgi. Nevar paļauties uz tādu, kas vienkārši ļauj visam notikt. Viņa iebāza pēdu ūdeni un teica: "Auksts."
"Protams, ka auksts," vecā sieviete attrauca, domās kavēdamās cituviet. "Ko tad tu gaidīji?"
Bērns ieslīdēja ūdenī līdz viduklim un saspringti gaidīja.
"Peldi," vecāmāte sacīja. "Tu taču proti peldēt."
Te ir dziļš, Sofija domāja. Viņa ir aizmirsusi, ka es nekad neesmu peldējusi dziļā ūdenī, ja neviena nav blakus. Un tāpēc Sofija izkāpa no ūdens, apsēdās uz klints un paziņoja: "Šodien noteikti būs jauks laiks."
Saule bija uzkāpusi augstāk. Visa sala mirdzēja, arī jūra, un gaiss bija ļoti viegls.
"Es protu nirt," Sofija sacīja. "Vai tu zini, ko nozīmē — nirt?"
Vecāmāte atbildēja: "Protams, zinu. Tu palaid visu vaļā, atsperies un vienkārši ienirsti. Ap kājām sajūti ūdenszāles, tās ir brūnas, un ūdens ir dzidrs, augšā gaišāks, un burbuļi. Tu slīdi. Aizturi elpu un slīdi, apgriezies un celies uz augšu, ļauj sev pacelties un izelpo. Un tad plūsti. Vienkārši plūsti."
"Un visu laiku vaļā acīm," Sofija sacīja.
"Protams. Neviens cilvēks nenirst, neatvēris acis."
"Vai tu tici, ka es to protu, arī tad, ja neesmu tev parādījusi?" bērns jautāja.
"Jā, jā," vecāmāte atteica. "Ģērbies nu, tad mēs paspēsim atgriezties mājās, pirms viņš pamodīsies."
Tuvojās pirmais nogurums. Kad pāriesim mājās, vecāmāte nodomāja, kad būsim atkal istabā, es laikam brītiņu pagulēšu. Un jāatceras viņam pateikt, ka bērns joprojām baidās no dziļa ūdens.
Menesgaisma
Reiz aprīlī spīdēja pilnmēness un visu jūru sedza ledus. Sofija pamodās un atcerējās, ka viņi ir atgriezušies salā un viņai ir pašai sava gulta, jo viņas māmiņa ir mirusi. Pavardā vēl dega uguns, un liesma plīvoja griestos, kur pakārti žāvējās zābaki. Sofija izkāpa uz grīdas, kas bija ļoti auksta, un paskatījās pa logu.
Ledus bija melns, un ledus viducī viņa redzēja pavērtās plīts durtiņas un degošo uguni, divas plīts durtiņas, cieši blakus. Otrā logā abas ugunis dega zemē, un pa trešo logu viņa redzēja visas istabas dubultu atspulgu, koferus, kastes un lādes ar atvērtiem vākiem, tās bija pilnas ar sūnām un sniegu, un sausu zāli, viss bija atvērts, un dziļumā gulēja piķa melna ēna. Uz klints viņa redzēja divus bērnus, un tiem cauri auga pīlādzis. Debesis aiz bērniem bija tumši zilas.
Viņa apgūlās gultā un skatījās uz liesmām, kas dejoja griestos, pa to laiku sala nāca tuvāk namiņam. Tā nāca tuvāk un tuvāk. Viņi gulēja pie krasta pļavas ar sniegpārslām virs segas, un ledus zem viņiem samelnēja un sāka slīdēt, uz grīdas pavisam klusu atvērās kuģu ceļš, un visas viņu ceļasomas izpeldēja uz mēness celiņa. Visas ceļasomas bija atvērtas, pilnas ar tumsu un sūnām, un vairs neatgriezās.