Sofija izstiepa roku un ļoti piesardzīgi pavilka vecomāti aiz bizes. Vecāmāte tūdaļ pamodās. "Paklau," Sofija čukstēja. "Es redzēju logā divas ugunis. Kāpēc tur ir divas, nevis viena?"
Vecāmāte padomāja un atbildēja: "Tāpēc, ka mums ir dubultlogi."
Pēc brīža Sofija jautāja: "Vai tu esi pārliecināta, ka durvis ir aizslēgtas?"
"Tās ir vaļā," vecāmāte atteica. "Tās vienmēr ir vaļā, vari gulēt pavisam mierīgi."
Sofija ietinās segā. Viņa ļāva visai salai izplūst uz ledus un plūst tālāk uz apvārsni. Mirkli pirms viņa iemiga, tētis aizgāja pie plīts un ielika tur vēl malku.
Spoku mežs
Salas ārmalā aiz klints atradās miruša meža josla. Tieši šī bija vēja puse, un daudzus gadu simtus mežs bija pūlējies augt par spīti vētrām un ieguvis pavisam īpašu izskatu. Braucot garām ar laivu, bija skaidri redzams, ka ikkatrs koks stiepjas prom no vēja, tie pieliecās un sasējās mezglā, un daudzi no kokiem līda. Pamazām stumbri pārlūza vai satrunēja un sabruka, mirušie
CT atbalstīja vai sadauzīja tos, kam virsotne vel bija zaļa, un visi
*
kopā tie veidoja sapinušos stūrgalvīgas padevības masu. Zeme spīdēja no brūnām skujām, izņemot vietas, kur egles bija nolēmušas līst, nevis stāvēt, to zaļums auga tādā kā bagātīgā niknumā, mikls un spīdīgs kā džungļos. Mežu dēvēja par spoku mežu. Tas bija veidojis pats sevi gausos pūliņos, un līdzsvars starp izdzīvošanu un iznīcību bija tik trausls, ka nebija iedomājamas ne mazākās pārmaiņas. Izcērtot klajumu vai atdalot sakritušos stumbrus, varētu izraisīt spoku meža bojāeju. Muklāja ūdeni nevarēja novadīt, neko nevarēja iestādīt aiz ciešā, sargājošā mūra. Dziļi zem brikšņiem allaž tumšajās alās dzīvoja putni un mazie zvēriņi, rāmā laikā varēja dzirdēt spārnu šalkoņu vai žiglu ķepu dipoņu. Šie dzīvnieki nekad nerādījās.
Salas dzīves sākumā ģimene mēģināja padarīt spoku mežu šausmīgāku, nekā tas bija. Viņi apkārtējās salās vāca celmus
un sausus kadiķkrūmus un ar laivu veda tos šurp, pār salu tika vilkti milzīgi izskalota un izbalējuša skaistuma eksemplāri, tie lūza un plīsa un izveidoja platus, tukšus ceļus uz vietām, kur tiem bija jāstāv. Vecāmāte redzēja, ka tas nebeigsies labi, taču neko neteica. Pēc tam viņa iztīrīja laivu un gaidīja, līdz viņi nogurs no spoku meža. Tad viņa iegāja tajā viena pati. Viņa lēnām līda garām dūkstij un papardēm, un piekususi viņa apgūlās zemē un skatījās augšup caur pelēku ķērpju un zaru tīklu. Viņi jautāja, kur vecāmāte bijusi, un viņa atbildēja, ka laikam uz brīdi iesnaudusies.
Aiz spoku meža sala kļuva par kārtības un skaistuma parku, tā tika nokopta līdz sīkākajam zariņam, kamēr zemi bija izmērcējis pavasara lietus, un pēc tam tikai šauras taciņas veda no zemesraga līdz zemesragam un lejā uz smilšaino pludmali. Tikai zemnieki un vasarnieki staigā pa sūnām. Viņi nezina — laikam nav gana to atkārtot — ka sūna ir vistrauslākais, kas vispār atrodams. Tai uzkāpj vienu reizi, un sūna lietū paceļas, otrajā reizē tā nepaceļas. Trešajā reizē, kad cilvēks iet pār sūnu, tā ir mirusi. Tāpat ir ar pūkpīlēm, trešajā reizē, kad tiek izbiedētas no ligzdas, tās neatgriežas. Jūlijā sūna mēdza izrotāties ar viegliem un gariem zāles stiebriem. Skaras atvērās precīzi vienādā attālumā no zemes un kopā šūpojās vējā kā iekšzemes pļavas, tad visa sala bija klāta ar siltumā mērcētu plīvuru, tik tikko redzamu un nedēļas laikā pazudušu. Nekas nespēja radīt spēcīgāku neskartības un ne- apdzīvotības iespaidu.
Taču spoku mežā sēdēja vecāmāte un izgreba svešādus dzīvniekus. Viņa tos izgrieza no zariem un koka gabaliem, piešķīra tiem ķepas un sejas, taču to izskats bija tikai viegli iezīmēts, nekad pārāk skaidrs. Tie saglabāja savu koka dvēseli,
un muguras izliekumam un kājām piemita augšanas īpatnā, neizdibināmā forma, joprojām daļa no trūdošā meža. Lāgiem vecāmāte izgrieza dzīvniekus tieši no kāda celma vai stumbra. Viņas koka zvēru kļuva aizvien vairāk. Tie sēdēja kaut kur pieķērušies vai jāteniski uzsēdušies kokam, atspiedušies pret stumbru vai iegrimuši zemē, tie izplestām ķepām grima muklājā vai gulēja, mierīgi saritinājušies un aizmiguši pie kādas saknes. Dažkārt tie bija tikai kāds profils ēnā, un reizumis divi vai trīs kopā, iesaistījušies kautiņā vai mīlā. Vecāmāte strādāja tikai ar vecu koku, kas jau bija atradis savu veidolu, tas ir, viņa meklēja un izraudzījās koku, kas pauda to, ko viņa vēlējās.
Reiz vecāmāte smiltīs atrada lielu, baltu mugurkaula skriemeli. Tas bija pārāk ciets apstrādāšanai, bet nevarēja kļūt vēl skaistāks, tāpēc viņa novietoja to spoku mežā, kāds tas bija. Viņa atrada vairākus kaulus, baltus vai iepelēkus, visus izskalotus no jūras.
"Ko tu tur dari?" Sofija jautāja.
"Es spēlējos," vecāmāte atbildēja.
Sofija ielīda spoku mežā un ieraudzīja visu, ko vecāmāte uztaisījusi. "Vai tā ir izstāde?" viņa jautāja. Bet vecāmāte atteica, ka tam neesot nekāda sakara ar skulptūrām, skulptūras esot pavisam kas cits.
Viņas abas sāka vākt kaulus liedagos.
Meklēt un vākt ir īpaša nodarbe, jo tu neredzi neko citu kā tikai to, ko meklē. Ja lasi brūklenes, tu redzi tikai to, kas ir sarkans, un, ja meklē kaulus, tad ieraugi tikai balto; lai kur tu ietu, ieraugi tikai kaulus. Lāgiem tie ir tievi kā adatas, ārkārtīgi smalki un trausli, tie jānes ļoti piesardzīgi. Lāgiem tie ir milzīgi, rupji stilbakauli vai ribu būris, aprakts smiltīs kā vraka brangas. Tie atrodami tūkstoš veidolos, un ikkatram ir sava struktūra.
Visu, ko atradušas, Sofija un vecāmāte novietoja spoku mežā, viņas mēdza doties turp mijkrēslī. Zeme zem kokiem bija izrotāta ar baltām arabeskām, gluži kā zīmju valodā, un, kad bilžu raksts bija gatavs, viņas palika sēžam, mazliet papļāpāja un klausījās putnu kustībās briksnājā. Reiz gaisā pacēlās rubenis, un citreiz viņas pamanīja pavisam mazu pūci. Tā tupēja uz zara kā siluets pret vakara debesīm. Salu nekad agrāk nebija apciemojusi pūce.