Kādu rītu Sofija atrada nevainojamu liela zvēra galvaskausu, viņa atrada to pati. Vecāmāte domāja, ka tas ir roņa galvaskauss. Viņas paslēpa galvaskausu grozā un gaidīja līdz pat vakaram. Saulrietā bija tikai sarkanās krāsas, gaisma pludoja pār salu tā, ka pat zeme kļuva sarkana. Viņas novietoja galvaskausu spoku mežā, un tur tas gulēja un spīdināja visus savus zobus.
Piepeši Sofija iekliedzās. "Novāc to!" viņa kliedza. "Novāc!" Vecāmāte tūdaļ apskāva bērnu, taču domāja, ka labāk neko nesacīt. Pēc brīža Sofija iemiga. Vecāmāte sēdēja un domāja par sērkociņu kārbiņu namu smilšu liedagā un melleņu ceriem aiz mājas. Varētu uztaisīt molu un logus no staniola.
Tad koka dzīvnieki pazuda savā mežā. Arabeskas iegrima zemē un apsūnoja zaļas, un koki, laikam ritot, ieslīga vēl dziļāk cits cita skavās. Vecāmāte viena pati bieži devās spoku mežā, kad sāka krēslot. Bet dienas vidū viņa sēdēja uz verandas kāpnītēm un taisīja mizu laiviņas.
Kakaulis
Kādu ritu pirms ausmas viesu istabā kļuva auksts. Vecāmāte uzvilka sev pāri lupatu paklājiņu un noņēma no sienas dažus lietusmēteļus, taču tas daudz nelīdzēja. Viņa nodomāja, ka tas būs muklāja dēļ. Ar tiem muklājiem ir dīvaini. Cilvēks piepilda tos ar akmeņiem un smiltīm, un veciem baļķiem, tam visam virsū uzliek malkas grēdu, tomēr tie turpina uzvesties kā muklāji. Agri pavasarī tie elpo ledu, un tiem ir pašiem sava migla kā piemiņa no laika, kad tiem piederēja melnas ūdens dūkstis un neskartas grīšļu skaras. Vecāmāte paskatījās uz petrolejas kamīnu, kas bija izdzisis, un uz pulksteni, kas rādīja trīs. Tad viņa piecēlās un apģērbās, paņēma kūju un notrausās pa akmens kāpnēm. Bija pavisam mierīga nakts, un viņai bija uznākusi vēlme paklausīties kākauļus.
Ne tikai malkas grēda, bet visa sala gulēja miglā, un bija tas īpašais klusums, kāds pie jūras valda maija sākumā. No koku zariem pilēja ūdens lāses, skaidri sadzirdamas klusumā, nekas vēl neauga, un ziemeļpusē joprojām gulēja sniega plankumi. Ainava vai plīsa no gaidām. Vecāmāte dzirdēja kliedzam kākauļus, tos dēvēja šādā vārdā šo putnu sauciena dēļ, kas skanēja: ā-aulik, ā-aulik, vienmēr tālu prom, tālāk ūdeni, šos putnus nekad neredz. Tie ir tikpat noslēpumaini kā grieze, taču tā ir vientuļa un noslēpusies pļavā, kākauļi atrodami aiz tālākajām salām, kur tie milzīgos kāzu baros dzied visu cauru pavasara nakti.
Vecāmāte gāja pār klinti un prātoja par putniem vispār. Viņai šķita, ka neviens cits dzīvnieks nespēj dramatiski pasvītrot un padarīt pilnīgāku kādu norisi, gadalaiku un laika apstākļu maiņas un paša cilvēka mainīgo noskaņojumu. Viņa domāja par gājputniem un strazdu kādā vasaras vakarā; un par dzeguzi, jā, dzeguzi; un par lielajiem, aukstajiem putniem, kas peld un izlūko; un par tiem pavisam mazajiem, kas vasaras nogalē bariņā atspurdz ašā apciemojumā, apaļi kā lodes, dumji un bezbailīgi; un par bezdelīgām, kas pagodina tikai tās mājas, kur cilvēki ir laimīgi. Savādi, ka bezpersoniskie putni ir kļuvuši par tik spēcīgiem simboliem. Vai varbūt ne. Vecaimātei kākauļi nozīmēja gaidas un atjaunošanos. Viņa gāja pār klinti, piesardzīgi likdama savas stīvās kājas, un, nonākusi līdz rotaļu namiņam, pieklauvēja pie loga, Sofija tūdaļ pamodās un iznāca ārā.
"Es eju klausīties kākauļus," vecāmāte sacīja.
Sofija apģērbās, un tālāk viņas devās kopā.
Austrumpusē ap akmeņiem gulēja šaura ledus mala. Vēl neviens nebija paspējis salasīt malku, un viss liedags bija pilns ar koku gabaliem — plata, uztūkuši sapinušos dēļu, jūraszāļu un niedru kaudze —, tur bija pāļi un trauslas koka kastītes, izgriezušās uz āru starp savām dzelzs stieplēm, un pašā augšā gulēja smags, milzīgs baļķis, melns no ūdenī izlijušās naftas. Viegli mizas gabali un senu vētru šķēpeles kustējās ūdeni aiz ledus malas, viegla jūras viļņošanās lēnām šūpoja tās prom no krasta un atkal atpakaļ. Saullēkts bija pavisam tuvu, un miglu, kas krita pār jūru, jau pārpludināja gaisma. Kākauļi bez mitas kliedza, tāli un melodiski.
"Tie vairojas," Sofija teica.
Saule pacēlās, dūmaka mirkli kvēloja un tad vienkārši pazuda. Uz kāda klintsbluķa ūdenī gulēja kākaulis, tas bija slapjš un beigts un izskatījās kā izgriezts plastikāta maisiņš. Sofija apgalvoja, ka tā esot veca vārna, taču vecāmāte neticēja.
"Bet ir taču pavasaris!" Sofija sacīja. "Viņi tagad nemirst, tie ir pavisam jauni un tikko apprecējušies, tu pati tā teici."
"Mjā," vecāmāte novilka. "Šis katrā ziņā nomira."
"Kāpēc tas nomira?" Sofija iesaucās, viņa bija ļoti dusmīga.
"No nelaimīgas mīlestības," vecāmāte paskaidroja. "Tas visu nakti dziedāja un kladzināja savai pīlītei, bet tad ieradās cits un viņu atņēma, un tad kākaulis pabāza galvu zem ūdens un aizpeldēja."
"Tā nav taisnība!" Sofija kliedza un sāka raudāt. "Kākauļi nevar noslīkt, stāsti kārtīgi."
Tad vecāmāte stāstīja, ka šis kākaulis vienkārši sasitis galvu pret akmeni, tas dziedājis un kladzinājis bez mēra, neskatīdamies, kurp traucas, un tad noticis tā, kā noticis, tieši brīdī, kad kākaulis bijis ļoti laimīgs.
"Tas jau ir labāk," Sofija sacīja. "Vai mums nevajadzētu putnu apglabāt?"
"Tas nav vajadzīgs," vecāmāte atbildēja. "Uznāks paisums, un kākaulis pats sevi apglabās. Jūras putni jāapglabā tāpat kā jūrnieki."
Viņas gāja tālāk un runāja par jūrnieku apglabāšanu, kākauļi dziedāja divbalsīgi un trīsbalsīgi, aizvien tālāk projām. Šaurums pret zemesragu ziemas vētrās bija pilnīgi pārvērsts. Agrāk tur gulēja tikai akmeņi, un tagad viss bija smilšu liedags.