Priekšnams bija šaurs un tumšs gaitenītis, kas sadalīja namiņu divās daļās, uz grīdas jau gadiem ilgi gulēja beigti putni, kas iekļuvuši sabrukušajā namiņā un netikuši vairs ārā. Te oda pēc atkritumiem un sālītām zivīm. Visuresošā vētras skaņa šeit iekšā pārvērtās un ieguva draudu pieskaņu, tā nāca tuvāk. Viņi iegāja rietumpuses istabā, kurai jumts bija vesels, tā bija pavisam maza istabiņa ar divām kailām dzelzs gultām un kaļķotu plīti ar jumtiņu, istabas vidū stāvēja galds un divi krēsli. Tapetes bija ļoti skaistas. Tētis nolika viņu grozu uz galda, un viņi dzēra limonādi un ēda sviestmaizes. Pēc tam viņš sāka strādāt. Vecāmāte apsēdās uz grīdas un ņēma zivis laukā no tīkla. Jūras dārdoņa visu laiku bija jūtama namiņa sienās kā nemitīga drebēšana, un bija diezgan auksti. Viļņu putas tecēja pa rūtīm, palodzi un grīdu. Lāgiem tētis piecēlās un izgāja ārā apraudzīt laivu.
Bangas pie salas kraujās malas bija kļuvušas lielākas, vilnis pēc viļņa savā baltajā milzu augumā cēlās reibinoši augstu, putas šņāca kā pātagas cirtieni pret klinti, un augsti ūdens aizkari lidoja pār salu tālāk uz rietumiem, šī bija Atlantijas vētra! Tētis atkal pavilka laivu un nostiepa kādu virvi, atgriezies viņš uzkāpa loču bēniņos, lai pameklētu malku. Skurstenis bija diezgan aizsērējis, tomēr, kad tas sāka vilkt, uguns kurējās nikniem rāvieniem. Viņiem pārstāja salt, pirms istaba iesila. Uz grīdas pie plīts tētis nolika reņģu tīklu tam, kurš gribēs gulēt, tīkls bija tik vecs, ka saplīsa viņam rokās. Beidzot tētis aizsmēķēja savu pīpi, viņš apsēdās pie galda un turpināja strādāt.
Sofija uzkāpa tornītī. Torņa istaba bija ļoti maza, četri logi, katrs savā debespusē. Sofija redzēja, ka sala ir sarāvusies un kļuvusi šausmīgi maza, tikai nenozīmīgs akmens un bezkrāsainas zemes plankums. Bet jūra bija milzīga, balta un dzeltenīgi pelēka, un bez apvāršņa. Cietzemes vairs nebija, un salu ari ne. Bija tikai šī viena sala, apskalota, vētras apdraudēta un pasargāta, un visu — tikai ne Dieva, lūgšanu piepildītāja, — aizmirsta. "Ak Dievs," Sofija nopietni sacīja, "es nezināju, ka esmu tik svarīga. Tas bija jauki no tavas puses, liels paldies, āmen."
Tuvojās vakars, un saule norietot kļuva sarkana. Plīts kurējās. Rietumpuses logs kvēloja kā ugunī, un tapetes izskatījās vēl skaistāk. Uz tām bija ūdens plankumi un plaisas, taču tagad varēja saskatīt visu rakstu gaišzilā un rožainā krāsā ar rūpīgi izzīmētiem vīteņiem. Vecāmāte vārīja zivis skārdenē, un, par laimi, viņa bija atradusi sāli. Pēc maltītes tētis aizgāja apraudzīt savu laivu.
"Es šonakt negulēšu," Sofija paziņoja. "Padomā, cik briesmīgi būtu, ja mēs nebūtu atbraukuši, bet vienkārši sēdētu mājās, kad tas sākās!"
"Njā," vecāmāte noteica. "Bet es mazliet raizējos par laiviņu. Un nevaru atcerēties, vai mēs aizvērām logu."
"Laiviņa," Sofija čukstēja.
"Jā, un siltumnīca. Un gladiolām nebija piesprausti mietiņi. Un kastroļi iemērkti jūrā."
"Nesaki vairāk!" Sofija iekliedzās.
Tomēr vecāmāte neapdomīgi turpināja: "Un vēl es domāju par visiem, kas jūrā… Un par visām laivām, kas tiks sadragātas."
Sofija blenza uz viņu un kliedza: "Kā tu vari tā teikt, zinādama, ka tā ir mana vaina! Es lūdzu vētru, un tā atnāca!" Viņa saka skaļi raudāt, un garā karavānā viņai gar acīm slīdēja šausmīgas un pārliecinošas ainas ar sadauzītām laivām un gladiolām, logiem, cilvēkiem un kastroļiem, kas valstās jūras dibenā, un vimpeļiem, kas nepanes vēja brāzmas, un trauku paliktni! Ak Dievs, viņa redzēja to visu iznīcinātu un zudušu!
"Mēs laikam tomēr uzvilkām laiviņu augšā," vecāmāte sacīja.
Tomēr Sofija ar rokām apķēra galvu un raudāja zem visas Austrumnīlandes katastrofas smaguma.
"Tā nebija tava vaina," vecāmāte ierunājās. "Paklausies nu, ko es teikšu. Vētra būtu uznākusi tik un tā."
"Bet ne tik liela!" Sofija raudāja. "To izdarījām mēs ar Dievu!"
Saule bija norietējusi, un istaba steidzīgi satumsa. Krāsnī kurējās uguns. Un vējš pūta tikpat stipri.
"Jūs ar Dievu," vecāmāte pārskaitusies atkārtoja. "Kāpēc gan viņam vajadzētu uzklausīt tevi, ja, piemēram, desmit citi cilvēki lūdza labu laiku? Un tā viņi noteikti darīja."
"Bet es lūdzu pirmā," Sofija teica. "Un tu taču redzi, ka neiznāca jauks laiks!"
"Dievam," vecāmāte sacīja, "Dievam ir tik daudz darāmā, ka viņš nepagūst uzklausīt…"
Tētis atgriezās un ielika plītī malku, viņš iedeva abām segu, kas slikti oda, un izgāja ārā vērot viļņus, iekams satumsīs.
"Tu pati esi teikusi, ka viņš uzklausa," Sofija auksti sacīja. "Tu teici, ka viņš uzklausa visu, ko cilvēks lūdz."
Vecāmāte atlaidās uz reņģu tīkla un teica: "Jā gan. Bet, redzi, es paspēju pirmā."
"Kā, pirmā?"
"Es lūdzu pirms tevis, tā redz."
"Kad tu lūdzi?" Sofija aizdomīgi jautāja.
"No rīta."
"Un tomēr," Sofija bargi izsaucās, "tomēr tu paņēmi līdzi par maz ēdiena un par maz drēbju! Vai tu viņam neticēji?!"
"Ticēju… Bet varbūt man šķita, ka būtu interesanti iztikt bez…"
Sofija nopūtās. "Jā," viņa teica. "Tā ar tevi ir. Vai iedzēri savas zāles?"
"Iedzēru."
"Tas labi. Tad tu vari gulēt un nedomāt par to, ko esi izdarījusi. Es nevienam to neteikšu."
"Tas ir jauki no tavas puses," vecāmāte atteica.
Nākamajā dienā ap trijiem vējš pierima tik daudz, ka viņi varēja doties mājās. Laiviņa gulēja apgāzta pie verandas ar visu truli, airiem un smeļamo kausu. Un viņi bija aizvēruši logu. Krietnu daļu Dievs nebija paspējis izglābt, jo vecāmāte viņam to lūdza pārāk vēlu, taču, kad vējš pagriezās, Viņš atkal izvēla kastroļus liedagā. Un helikopters ieradās, kā viņi bija cerējuši, un reģistrēja sarakstā ikvienu cilvēku un salas nosaukumu.