Vecāmāte uzvilka zābakus un apdomājās.
Piepeši Sofija sāka raudāt. Viņa redzēja, kā mēness virzās pār jūru, un ar mēnesi nekad nevar zināt, tas var piepeši norietēt savos paša dīvainajos laikos. Vecāmāte atvēra durvis un teica: "Tagad nedrīkst runāt ne vārda. Tu nedrīksti šķaudīt, raudāt vai atraugāties, ne vienu vienīgu reizi, pirms nebūsim savākušas to, kas vajadzīgs. Tad mēs to visu noliksim visdrošākajā vietā un ļausim tam iedarboties no attāluma. Šajā gadījumā tas ir ļoti labs paņēmiens."
Sala bija mēness apgaismota, un nakts pavisam silta. Sofija redzēja, ka vecāmāte noplūc galviņu kādai kāpu neļķītei, viņa atrada divus mazus akmentiņus un kušķīti sausu jūraszāļu un iebāza to visu kabatā. Viņas gāja tālāk. Mežā vecāmāte savāca drusciņu ķērpju no kokiem, gabaliņu papardes un beigtu naktstauriņu. Sofija neko neteica un sekoja viņai. Katru reizi, kad vecāmāte kaut ko iebāza kabatā, viņa jutās mierīgāk. Mēness bija mazliet sārts un gandrīz tikpat gaišs kā debesis, zem tā mēness celiņš stiepās līdz pat liedagam. Viņas devās šķērsām pāri salai uz otru pusi, šad un tad vecāmāte noliecās un atrada ko svarīgu. Viņa soļoja uz priekšu mēness celiņam pa vidu, liela un melna, viņas stīvās kājas un kūja turpināja iet uz priekšu, un viņa kļuva lielāka un lielāka. Mēnessgaisma gūla viņai uz cepures un pleciem, viņa sargāja likteni un visu salu. Nebija ne mazāko šaubu, ka vecāmāte atradīs visu, kas vajadzīgs, lai atvairītu nelaimi un nāvi. Visam bija vieta viņas kabatās. Sofija nemitīgi sekoja viņai un redzēja, kā vecāmāte sev uz galvas nes mēnesi, un nakts kļuva pilnīgi mierīga. Kad viņas atgriezās namiņā, vecāmāte sacīja, ka tagad var atkal runāt.
"Nerunā!" Sofija čukstēja. "Klusē! Lai tas paliek tev kabatā."
"Labi," vecāmāte noteica. Viņa nolauza mazu gabaliņu satrupējušo kāpņu un iebāza kabatā arī to, tad iegāja iekšā un apgūlās. Mēness iegrima jūrā, un nebija nekāda iemesla just nemieru.
Kopš šīs dienas vecāmāte glabāja cigaretes un sērkociņus kreisajā kabatā, un visi laimīgi dzīvoja kopā līdz pat rudenim. Tad vecāsmātes jaka tika aizsūtīta uz ķīmisko tīrītavu, un gandrīz tūlīt pēc tam Sofijas tētis izmežģīja kāju.
Augusta
Katru reizi naktis kļūst tumšas pavisam nemanāmi. Kādu vakaru augustā cilvēks iziet ārā, un viss piepeši ir piķa melns; liels, silts, melns klusums ap māju. Vēl ir vasara, taču tā vairs nedzīvo, tā ir apstājusies nenovlstot, un rudens vēl nav gatavs ierasties. Vēl nav zvaigžņu, tikai tumsa. Tad no pagraba tiek uznesta petrolejas lampa un nolikta priekšnamā, un kabatas lukturītis tiek pakārts uz sava āķīša iekšā pie durvīm.
Ne tūlīt, bet pamazām un garāmejot lietas sāk mainīt vietu, sekojot gada ritējumam. Viss pienāk tuvāk mājai, dienu no dienas. Sofijas tētis ienes telti un ūdens sūkni. Viņš atkabina boju un piesien enkurķēdi ar korķa pludiņu. Laiva tiek uzvilkta uz truļa, un laiviņa tiek apgāzta otrādi aiz malkas grēdas, tad sākas rudens. Pēc dažām dienām tiek izrakti kartupeļi,
un ūdens muca tiek pievelta pie namiņa sienas. Spaiņi un dārza darbarīki pietuvojas mājai, un pazūd greznumkrūkas, vecāsmātes saulessargs un citas nepastāvīgas un mīļas lietas, viss maina vietu. Verandā stāv ugunsdzēšamais aparāts un cirvis, svira un sniega lāpstiņa. Un reizē mainās visa ainava.
Vecaimātei vienmēr bija patikušas lielās pārmaiņas augustā, varbūt visvairāk šā nemainīgā ritējuma dēļ, ka viss ieguva savu vietu un nevarēja dabūt nevienu citu. Tas bija laiks, kad jāpazūd visām pēdām un, cik vien iespējams, salai tika atdota tās pirmatnējā kārtība. Nogurušās dobes tika pārklātas ar jūraszāļu vaļņiem. Ilgas lietavas visu nolīdzināja un aizskaloja. Tas, kas joprojām ziedēja, bija sarkans vai dzeltens, spilgti krāsas plankumi virs jūraszālēm, mežā bija dažas milzīgas baltas rozes, kas uzplauka un diennakti nodzīvoja satriecošā krāšņumā.
Varbūt no lietavām vecaimātei sāka sāpēt kājas, un viņa vairs nevarēja staigāt pa salu, cik vēlējās. Tomēr viņa katru dienu tieši pirms tumsas iestāšanās pagājās mazu gabaliņu un uzkopa salu. Vecāmāte nokopa visu, kam bija kāds sakars ar cilvēkiem. Viņa vāca naglas un papīra, drēbes vai plastmasas gabaliņus, ar naftu piesūkušos koka klucīšus un pa kādam burkas vāciņam. Viņa nogāja līdz liedagam un iekūra ugunskuru, lai tas, kas ir degošs, sadegtu, un visu laiku viņa juta, ka sala kļūst aizvien tīrāka, aizvien svešāka un tālāka. Tā mūs nopurina, viņa nodomāja. Drīz tā būs neapdzīvota. Gandrīz.
Naktis kļuva tumšākas un tumšākas. Gar apvārsni stiepās pārtraukta bākuguņu ķēde, un lāgiem fārvaterā garām aiz- dunēja lieli kuģi. Jūra nekustējās, tā bija pilnīgi mierīga.
Kad zeme bija tīra, Sofijas tētis nokrāsoja visus duļļus ar sarkano mīniju un kādā siltā dienā, kad nelija, ierīvēja verandu ar roņu taukiem. Viņš ieeļļoja darbarīkus un viras ar Carramba un izslaucīja skursteni. Tīkli tika ienesti iekšā. Pie plīts sienas viņš sakrāva malku nākamajam pavasarim un avārijā cietušajiem, malkas šķūnītis tika apsiets ar virvi, jo atradās tieši pie paisuma atzīmes.
"Mums jāienes puķu mietiņi," vecāmāte sacīja. "Tie traucē ainavai." Taču Sofijas tētis tos atstāja, jo citādi viņš nezinās, kas ir iesakņojies, kad viņi atgriezīsies. Vecāmāte bažījās par ļoti daudzām lietām. "Ja nu," viņa teica, "ja nu viņi izkāpj krastā, tā viņi vienmēr dara. Viņi nevar zināt, ka rupjais sāls ir pagrabā un lūka mitrumā var būt piebrieduši. Mums jāuznes sāls augšā, ar etiķeti, lai viņi nedomā, ka tas ir cukurs. Un mums jāizkar vairāk bikšu, visdraņķīgāk ir tad, ja slapjas bikses. Bet ja nu viņi sakar savus tīklus virs dobēm un visu nomīda? Ar saknēm nekad nevar zināt." Mazliet vēlāk viņa sāka raizēties par skursteni un piekāra plakātu: Netaisiet ciet aizbīdni, tas var ierūsēt. Ja dūmi nevelk, var gadīties, ka skurstenī ir putnu ligzda, tas ir, vēlāk pavasarī.