"Bet tad taču mēs būsim šeit," Sofijas tētis iebilda.
"Ar putniem nekad nevar zināt," vecāmāte atteica. Viņa noņēma aizkarus nedēļu par ātru un aizsedza dienvidu un austrumu logu ar papīra palagiem. Tur viņa uzrakstīja: Neņemiet nost aizsegus, citādi gājputni lidos cauri mājai. Lietojiet visu, bet ienesiet jaunu malku, darbarīki ir zem ēvelsola, sirsnīgi sveicieni.
"Kāpēc tu tā steidzies?" Sofija jautāja, un vecāmāte atbildēja, ka esot labi padarīt visu tieši tad, kad cilvēks zinot, kas viņam jādara. Viņa nolika uz galda viesu cigaretes un sveces, ja nu lampa samaitātos, un paslēpa barometru, guļammaisu un gliemežvāku kastīti zem gultas. Vēlāk viņa barometru atkal izņēma. Statuete nekad netika slēpta. Vecāmāte zināja, ka neviens nesaprot skulptūras, turklāt viņa domāja, ka ļaudis vajadzētu maķenīt izglītot. Viņi varēja paturēt ari grīdsegas, lai istaba ziemā neizskatītos tik nedraudzīga.
Istaba pārvērtās, jo divi logi bija aizsegti, tā kļuva reizē noslēpumaini konspiratīva un diezgan vientulīga.
Vecāmāte nospodrināja durvju tverekli un izberza atkritumu spaini. Nākamajā dienā viņa pie malkas grēdas izmazgāja visas savas drēbes. Tad viņa piekusa un iegāja viesu istabā. Rudenim nākot, tur kļuva ļoti šaurs, tad viesu istaba bija vieta visam, kas gaidīja nākamo pavasari vai arī vairs nebija vajadzīgs. Vecaimātei patika būt iekļautai starp praktiskām lietām, un pirms iemigšanas viņa rūpīgi nopētīja visu, kas viņu ieskāva: tīklus, naglu kastes, stiepļu un virvju saišķus, kūdras maisus un citas svarīgas lietas, un ar citādu maigumu viņa ievēroja dekoratīvās nosaukumu plāksnītes no sen salūzušām laivām, pirmos pētījumus par Vētras Iespējamību, ziņas par nošautu ūdeli, beigtiem roņiem un citu, un galvenokārt viņa pakavējās pie skaistās gleznas ar eremltu atklātajā teltī pret tuksneša smilšu jūru un sargājošo lauvu fonā. Kā lai spēju pamest šo istabu, vecāmāte domāja.
Nebija viegli iekļūt iekšā, novilkt drēbes, atvērt logu nakts gaisam un beidzot izstiept kājas. Viņa nodzēsa gaismu un dzirdēja, kā tie abi otrpus sienai dodas gulēt. Oda pēc darvas un slapjas vilnas, un pavisam mazliet pēc terpentīna, un jūra bija pilnīgi mierīga. Laižoties miegā, vecāmāte atcerējās naktspodu, kas stāv zem gultas, un to, ka viņa ienīst šo priekšmetu, kas ir bezpalīdzības simbols. Viņa bija to pieņēmusi aiz tīrās laipnības. Pods ir labs vētrā vai lietū, bet nākamajā dienā tas jānes līdz pat jūrai, un viss, kas jānes, ir nasta.
Pamodusies vecāmāte ilgi gulēja un prātoja — iet ārā vai ne. Viņa domāja, ka nakts ir pienākusi tuvu klāt sienām un gaida ārpusē, un viņai sāpēja kājas. Kāpnītes bija uzbūvētas nepareizi, tām bija augsti pakāpieni, tās bija šauras, un tad nāca klints, kas bija slidena līdz pat malkas grēdai, un tad bija viss ceļš atpakaļ. Neiedegt gaismu, jo tad cilvēks zaudē virziena un attāluma izjūtu un tumsa pienāk tuvāk. Izmest kājas pār gultas malu un gaidīt, kamēr atkal sajūt līdzsvaru. Četri soļi līdz durvīm, un pavilkt rokturi, un atkal gaidīt, tad piecus soļus lejup gar margām. Vecāmāte nebijās nokrist vai aiziet nepareizi, taču zināja, ka tumsa ir absolūta un kā tas ir, kad roka zaudē tvērienu un nav nekā, kur pieturēties. Tik un tā, viņa teica pati sev, es taču ļoti labi zinu, kā viss izskatās. Man to nevajag redzēt. Viņa nolaida kājas pār gultas malu un mazliet pagaidīja, aiztaustījās četrus soļus līdz durvīm un pavilka rokturi. Nakts bija melna, bet vairs ne tik silta, tai piemita smalks un ass vēsums. Ļoti lēnām vecāmāte nokāpa pa kāpnēm, viņa pagriezās prom no mājas un atlaida tvērienu. Tas nebija tik grūti, kā viņa bija iztēlojusies. Pietupdamās pie malkas grēdas, viņa precīzi zināja, kur atrodas viņa, māja un jūra, un mežs. Tālu fārvaterā atskanēja garāmbraucoša kuģa dunēšana, taču bākas nebija redzamas.
Vecāmāte apsēdās uz malkas bluķa un gaidīja savu līdzsvaru. Tas pavisam drīz atgriezās, tomēr viņa palika sēžam. Kravas kuģis devās uz austrumiem Kotkas virzienā, pamazām noklusa dīzeļmotoru skaņa, un nakts bija tikpat klusa kā agrāk, smaržoja pēc rudens. Pietuvojās cits kuģītis, tas laikam darbojās ar petroleju un bija maziņš. Tas varēja būt reņģu kuteris ar automašīnas motoru, taču diezin vai tik vēlā naktī, viņi vienmēr izbrauca tūlīt pēc saulrieta. Katrā ziņā tas nepeldēja fārvaterā, bet devās tieši jūrā. Lēnā dunoņa pagāja garām salai un turpinājās jūras virzienā, kuģīša pulss turpināja dunēt aizvien tālāk un tālāk un nemitējās.
"Cik jocīgi," vecāmāte noteica. "Tie ir sirdspuksti, pavisam vienkārši, nekāda reņģu kutera." Viņa ilgi prātoja, vai doties atpakaļ gultā vai vēl palikt, varbūt palikt mazu brītiņu.
Tūve Jansone
Vasaras grāmata
Apgāds "ATĒNA", reģistrācijas nr. 40003301814, Blaumaņa ielā 16/18-2a, Rīga, LV-1011, e-pasts: atena@atena.lv www.atena.lv Iespiests un iesiets tipogrāfijā a/s "Preses nams"