"To vajadzētu izglābt," vecāmāte sacīja un pabakstīja ar savu kūju smiltīs. "Ja ūdens pacelsies un vējš pūtis no ziemeļiem, smiltis atkal tiks aiznestas." Viņa visā garumā izstiepās izbalējušu niedru kaudzē un skatījās debesis, Sofija nogūlās blakus. Kļuva siltāk un siltāk, un pēc krietna brīža viņas izdzirda gājputnu īpatni vēso, gluži kā apslāpēto skaņu un redzēja visu baru pārlidojam salu ziemeļaustrumu virzienā.
"Un ko mēs tagad darīsim?" Sofija jautāja.
Vecāmāte ierosināja, ka Sofija varētu apstaigāt zemesragu un paskatīties, kas izpeldējis krastā.
"Un tu esi droša, ka tev nekļūs garlaicīgi?" Sofija jautāja.
"Pilnīgi droša," vecāmāte atteica. Viņa pagriezās uz sāniem un izstiepa roku pār galvu. Starp svītera piedurkni, cepuri un baltajām niedrēm viņa varēja redzēt debesu, jūras un smilšu trijstūri, pavisam mazu trijstūri. Viņai blakus smiltis stāvēja sauss stublājs, kas starp savām zobainajām lapām turēja jūras putna dūnu. Viņa uzmanīgi pētīja tās konstrukciju, stingro, balto kātiņu vidū un tam apkārt dūnas, gaišbrūnas un vieglākas par gaisu, pēc tam tumšākas un spīdīgas pret galiņu, kas noslēdzās ar mazu, taču priecīgu izliekumu. Dūna kustējās gaisa plūsmā, kuru viņa nesajuta. Vecāmāte konstatēja, ka stublājs un dūna atrodas tieši tādā attālumā, kas piemērots viņas acīm. Viņa prātoja, vai dūna ieķērusies stiebrā tagad, pavasari, varbūt naktī, vai arī stāvējusi tur visu ziemu. Viņa skatījās uz noapaļoto padziļinājumu smiltīs ap stublāja sakni un uz jūraszāļu vītni, kas apvijusies ap stiebru. Turpat blakus gulēja mizas gabaliņš. Ja to vēroja ilgi, tas izauga un kļuva par ļoti vecu kalnu, virspusē bija krāteri un bedres, kas līdzinājās virpuļiem. Mizas gabals bija skaists un dramatisks. Tas gūla pār savu ēnu smiltīs, skarot to vienā vienīgā punktā, un smiltis bija rupjas, tīras un gandrīz pelēkas rīta gaismā, debesis pavisam tukšas, arī jūra.
Atgriezās Sofija, viņa skrēja. "Es atradu truli!" viņa kliedza. "Tas ir liels, tas ir no kuģa! Garš kā laiva!"
"Nevar būt," vecāmāte atteica.
Viņai bija svarīgi necelties augšā pārāk ātri, tāpēc pietika laika pavērot stublāju mirklī, kad dūna atstāja savu sprostu un to aiznesa vieglā rīta brīze. Dūna tika aiznesta no viņas redzeslauka, un, kad vecāmāte uztrausās kājās, ainava bija kļuvusi mazāka. Viņa sacīja: "Es redzēju spalvu, kākauļa dūnu."
"Kāda kākauļa?" Sofija jautāja, jo viņa jau bija aizmirsusi putnu, kas nomira aiz mīlestības.
Berenike
Kādu vasaru Sofijai bija pašai sava viešņa, pirmā ciemos ieradusies draudzene. Tā bija diezgan maza meitenīte, kuras matus Sofija apbrīnoja. Viņas jaunās draudzenes vārds bija Jērdisa Evelīne, taču viņu dēvēja par Pipsanu.
Sofija pastāstīja vecaimātei, ka Pipsana baidoties, ka viņu var izvaicāt par īsto vārdu, un patiesībā viņa baidoties no visa, tāpēc ar viņu jāapietas ļoti piesardzīgi, un abas vienojās vismaz sākumā nebiedēt Pipsanu ar ko tādu, ko viņa nekad nav redzējusi. Atbraucot Pipsana bija aplami saģērbta, un viņai kājās bija kurpes ar ādas zolēm, viņa bija pārāk labi audzināta un pavisam klusa, un mati bija tik skaisti, ka elpa aizrāvās.
"Vai tie nav skaisti?" Sofija čukstēja. "Paši cirtojas."
"Ļoti skaisti," vecāmāte atteica. Viņas saskatījās un lēnām pamāja ar galvu, Sofija nopūtās un paziņoja: "Esmu nodomājusi viņu aizsargāt. Vai mēs nevarētu nodibināt slepenu apvienību viņas aizsardzībai? Vienīgā bēda ir tā, ka Pipsana neskan aristokrātiski."
Vecāmāte ierosināja, ka bērnu vajadzētu saukt par Bere- niki, tas ir, tikai apvienībā, Berenike esot karaliene, kas kļuvusi slavena ar saviem matiem, un arī zvaigznājs.
Šīs slepenās tēlainības apņemta, būdama daudzu nopietnu sarunu temats, Pipsana staigāja pa salu — neparasti mazs un pārbijies bērns, kas nevarēja palikt viens pats. Tāpēc Sofijai allaž bija jāsteidzas, nebija daudz minūšu, kad viņa uzdrīkstētos atstāt savu viešņu vienu. Vecāmāte gulēja viesu istabā namiņa otrā pusē un izdzirda Sofiju nākam, Sofija elsdama uznesās pa kāpnēm un ar blīkšķi iebrāzās istabā, apsēdās uz gultas un čukstēja: "Viņa padara mani traku. Viņa negrib mācīties airēt, jo neuzdrošinās kāpt laivā. Viņa domā, ka ūdens ir auksts. Ko mēs iesāksim ar Bereniki?" Viņas noturēja īsu apspriedi, pagaidām neko nenolemjot, un Sofija atkal izbrāzās ārā.
Viesu istaba bija būvēta vēlāk, tāpēc tai piemita sava personiskā forma. Šī istaba cieši spiedās pie namiņa dibensienas, un tai bija darvota iekšsiena, kur karājās tīkli un duļļi, un virves, un citas mantas, kas ir noderīgas un vienmēr tur karājušās. Griesti bija ļoti šķībi, jo tie bija īstā jumta turpinājums, un istaba stāvēja uz pāļiem, jo klints nolaidās lejup, līdz bijušajam muklājam starp namiņu un malkas grēdu. Ārpusē augošās priedes dēļ viesu istaba nebija iznākusi daudz garāka par gultu, citiem vārdiem sakot, tas bija pavisam īss gaitenis, izkrāsots zilā krāsā, ar durvīm un naglu kastēm vienā galā un pārāk lielu logu otrā. Logs bija liels tāpēc, ka palicis pāri, un kreisajā pusē jumta dēļ tas bija šķībs. Gulta bija balta un rotāta ar dažiem ziliem un zeltītiem ornamentiem. Zem viesu istabas glabājās lietaskoki un kannas ar darvu, benzīnu un pernicu, tukšas kastes, lāpstas un iesmi, kā ari daudz vecu igvāšu un visvisādu mantu, kas vēl bija pārāk glītas, lai tiktu izmestas. Citiem vārdiem runājot, viesu istaba bija jauka telpa un krietni atdalīta no visa pārējā, detaļas pieminēt nav
vajadzības. Vecāmāte atgriezās pie grāmatas un īpaši nedomāja par Bereniki. Pūta vienmērīgs vasaras dienvidrietenis, tas miegaini žūžoja ap māju un ap salu, viņa dzirdēja, ka dzīvojamā istabā klausās laika ziņas, un saulstaru svītra virzījās tālāk pār palodzi.