"Mēs paslēpāmies," vecāmāte paskaidroja.
"Mēs paslēpāmies," Berenike atkārtoja. "Mēs neļausim nevienam braukt šurp." Viņa piegāja ļoti tuvu vecaimātei un nenovērsdamās raudzījās uz Sofiju.
Sofija neko neteica, piepeši apgriezās un aizskrēja prom.
Sala sarāvās un kļuva šaura. Lai ietu kur iedama, Sofija apzinājās, ka viņas abas tur ir, un bija spiesta doties tālu prom, bet, tiklīdz viņas pazuda, Sofija bija spiesta viņas sameklēt, lai varētu atkal pamest.
Pamazām vecāmāte nogura un uzrausās pa viesu istabas kāpnītēm. "Tagad es mazliet palasīšu," viņa sacīja. "Ej un paspēlējies ar Sofiju kādu laiciņu."
"Nē," Berenike teica.
"Tad ej paspēlējies viena."
"Nē," Berenike teica un atkal izbijās.
Vecāmāte atnesa bloknotu un ogles zīmuli un nolika tos uz kāpnītēm. "Tev jāuzzīmē kāda bilde," viņa sacīja.
"Es nezinu, ko zīmēt," bērns atteica.
"Uzzīmē kaut ko briesmīgu," vecāmāte sacīja, jo tagad bija patiesi piekususi. "Uzzīmē briesmīgāko, ko tu proti, un dari to tik ilgi, cik vien iespējams."
Tad viņa aizbultēja durvis, apgūlās gultā un uzvilka segu pār galvu. Dienvidrietenis mierīgi un attāli žūžoja pāri krastiem un apņēma salas viduspunktu, kas bija viesu istaba un malkas grēda.
Sofija pievilka igvāti pie loga un uzrāpās uz tās, viņa pieklauvēja pie rūts trīs garus un trīs īsus sitienus. Kad vecāmāte bija izlīdusi no segām un pavērusi logu, Sofija paziņoja, ka izstājusies no apvienības. "No tās Pipsanu apvienības!" viņa sacīja. "Pipsanas mani neinteresē! Ko viņa dara?"
"Viņa zīmē. Zīmē visbriesmīgāko, ko zina."
"Viņa neprot zīmēt," Sofija kaislīgi čukstēja. "Vai tu iedevi viņai manu bloknotu? Kāpēc viņai jāzīmē?"
Logs tika aizcirsts, un vecāmāte apgūlās uz muguras. Sofija atgriezās trīs reizes, katru reizi ar briesmīgu zīmējumu, ko pielīmēja pie rūts ar bildi uz viesu istabas pusi. Pirmais zīmējums attēloja bērnu ar neglītiem matiem, bērns stāvēja un kliedza, kamēr pa viņu rāpoja lielas skudras. Otrā zīmējumā šim pašam bērnam bija trāpīts pa galvu ar akmeni. Trešajā bija pavisam parasta kuģa katastrofa, tāpēc vecāmāte pieņēma, ka Sofija ir izlikusi visas savas dusmas. Kad viņa atvēra grāmatu un beidzot atrada vietu, līdz kurai tikusi iepriekšējā reizē, pa durvjapakšu tika iebāzts papīrs.
Berenikes zīmējums bija labs, tas bija uzzīmēts tādā kā rūpīgā niknumā un attēloja būtni, kuras seja bija melns caurums. Šī būtne kustējās uz priekšu uzrautiem pleciem, un rokas bija gari, izplesti spārni kā sikspārnim. Tie sākās augšā pie kakla un abās pusēs vilkās pa zemi kā balsts vai, iespējams, šķērslis nenoteiktajam ķermenim bez kājām. Tas bija tik briesmīgs un izteiksmīgs attēls, ka vecāmāte sajuta apbrīnu, viņa atvēra durvis un sauca: "Tas ir labs! Tas ir patiesi labs zīmējums!" Viņa neskatījās uz bērnu, tikai uz zīmējumu, un viņas tonis nebija ne laipns, ne uzmundrinošs.
Berenike palika sēžam uz kāpnēm, nepagriezusies atpakaļ. Viņa paņēma mazu akmeni un pasvieda taisni gaisā, tad piecēlās un lēnām, pārdomātam kustībām gāja lejā uz pludmali. Sofija stāvēja pie malkas grēdas un gaidīja.
"Ko viņa tagad dara?" vecāmāte jautāja.
"Viņa met akmeņus jūrā," Sofija sacīja. "Viņa iet pa zemesragu."
"Tas ir labi," vecāmāte teica. "Nāc un paskaties, ko viņa uzzīmējusi. Kā tev patīk?"
"Nūu," Sofija novilka.
Vecāmāte ar divām spraudītēm piestiprināja zīmējumu pie sienas un sacīja: "Kāda lieliska ideja. Tagad liksim viņu mierā."
"Vai viņa prot zīmēt?" Sofija drūmi jautāja.
"Nē," vecāmāte atteica, "visticamāk ne. Viņa laikam pieder pie tiem, kas uztaisa vienu vienīgu labu darbu un vairs nekad to neatkārto."
Ganības
Sofija jautāja, kā izskatās debesis, un vecāmāte atbildēja, varbūt kā šai pļavā, viņas gāja garām kādām ganībām pie ciema ceļa un apstājās paskatīties. Bija ļoti karsts, lauku ceļš bija balts un saplaisājis, un visiem grāvmalas augiem bija apputējušas lapas. Viņas iegāja ganībās un apsēdās zālē, kas bija augsta un nepavisam ne putekļaina, tur auga zilie zvaniņi un kaķpēdiņas, un gundegas.
"Vai debesīs ir skudras?" Sofija jautāja.
"Nē," atteica vecāmāte un piesardzīgi atlaidās uz muguras, viņa uzvilka cepuri uz deguna un mēģināja slepus pagulēt. Tālumā nenogurstoši un miermīlīgi darbojās kaut kāda lauksaimniecības mašīna. Ja mašīnu neņēma vērā — to izdarīt bija pavisam viegli — un ieklausījās tikai kukaiņos, tie kļuva par daudziem tūkstošiem miljonu un piepildīja visu pasauli kāpjošos un krītošos sajūsmas un vasaras viļņos. Sofija plūca puķes un turēja tās rokā, līdz tās kļuva karstas un netīkamas, tad viņa uzlika puķes vecaimātei un jautāja, kā gan Dievs spējot sekot līdzi visiem, kuri vienlaikus skaita lūgšanu.
"Viņš ir tik gudrs, tik gudrs…" vecāmāte miegaini murmināja zem cepures.
"Atbildi kārtīgi," Sofija sacīja. " Kā viņš pagūst?"
"Viņam ir sekretāri…"
"Bet kā viņš paspēj izdarīt to, ko cilvēks lūdz, ja viņam nav laika parunāt ar sekretāru, pirms viss saiet grīstē?"
Vecāmāte izlikās guļam, tomēr visu laiku zināja, ka nevienu neapmuļķos, un beidzot sacīja, ka Dievs izkārtojot visu tā, lai nekas bīstams nevarētu notikt no mirkļa, kad cilvēks lūdzas, līdz mirklim, kad viņš uzzina, ko cilvēks lūdzis, un tad mazmeita pajautāja, kas notiek, ja cilvēks lūdzas, krizdams no priedes, tātad gaisā.
"Ha, ha." Vecāmāte sarosījās. "Tad viņš liek tev aizķerties aiz zara."
"Tas ir gudri," Sofija atzina. "Tagad tu jautā. Bet par debesīm."
"Kā tu domā, vai visiem eņģeļiem ir kleitas, lai neviens neredzētu, kas viņi tādi ir?"
"Neuzdod dumjus jautājumus, ja jau zini, ka viņiem ir kleitas. Paklausies, ko es teikšu: ja kāds grib zināt, kas īsti par eņģeli tas otrs ir, tad viņš vienkārši palido tam otram apakšā un paskatās, vai viņam ir bikses."