"Ak tā," vecāmāte sacīja. "To ir vērts zināt. Tagad tava kārta."
"Vai eņģeļi var nolidot uz elli?"
"Noteikti. Tur taču var būt tik daudz draugu un paziņu."
"Nu es tevi pieķēru!" Sofija iesaucās. "Vakar tu teici, ka tādas elles neesot!"
Vecāmāte sadusmojās, piecēlās sēdus un sacīja: "Šodien es domāju tieši tāpat. Bet tā taču ir tikai rotaļa."
"Tā nav rotaļa, tas ir nopietni, kad runā par Dievu!"
"Viņš nemūžam neiedomātos kaut ko tik dumju, kā radīt elli."
"Bet viņš tā ir izdarījis."
"Nav vis."
"Ir gan! Liela, milzīga elle!"
Vecāmāte piecēlās kājās pārāk ātri, jo bija dusmīga, visa pļaviņa griezās apkārt, un viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viņa brīdi pagaidīja, tad teica: "Sofij! Par to nu it nemaz nevajag strīdēties. Tu taču saproti, ka dzīve ir pietiekami grūta, lai cilvēks pēc tās vēl tiktu sodīts. Cilvēks tiek mierināts, tāda ir tā doma."
"Nav vis grūta!" Sofija iesaucās. "Un ko tad tu iesāksi ar velnu? Viņš taču dzīvo ellē!"
Vecāmāte mirkli grasījās teikt, ka arī velna nav, taču negribēja būt nejauka. Tā lauksaimniecības mašīna taisīja negantu troksni. Viņa devās atpakaļ uz ceļu un iekāpa tieši lielā govs pļekā. Mazmeita nesekoja viņai.
"Sofij!" vecāmāte brīdinoši iesaucās. "Veikalā tu dabūsi apelsīnu."
"Apelsīnu," Sofija nicīgi atkārtoja. "Vai, tavuprāt, var domāt par apelsīnu, runājot par Dievu un velnu?"
Vecāmāte ar kūju nobakstīja pļeku no kurpes, cik labi vien spēja, pēc tam sacīja: "Mīļo bērniņ, savā vecumā es neparko nevaru sākt ticēt velnam. Tu vari ticēt, kam vēlies, bet tev jāmācās iecietība."
"Un kas tas ir?" bērns sabozies jautāja.
"Tas nozīmē cienīt citu uzskatus."
"Un ko nozīmē cienīt?" Sofija kliedza un mīdīja lauku.
"Ļaut citiem ticēt, kam viņi vēlas!" vecāmāte sauca. "Es ļauju tev ticēt sātanam, un tu ļauj man neticēt."
"Tu lādējies," Sofija čukstēja.
"Nelādējos vis."
"Jā gan. Tu sacīji — sātans."
Viņas vairs neskatījās viena uz otru. Trīs govis nāca pa ceļu, šūpodamas astes un ragus, tās gāja garām lēni, mušu bara apņemtas, un turpināja savu ceļu uz ciemu, šūpojot pēcpuses, kur āda krokojās un raustījās, tad tās bija prom un palika tikai klusums.
Beidzot Sofijas vecāmāte sacīja: "Es protu kādu dziesmu, ko tu neproti" Viņa brīdi pagaidīja un tad dziedāja — ļoti šķībi, jo balss saites bija sametušās: Tjo-littalej, tjo-littalej, nesvied man ar pļeku, tjo-littalej, tjo-littalej, laidīsi tu ļekas, dabūsi ar kaku.
"Ko tu teici?" Sofija čukstēja, jo viņa neticēja savām ausīm, un tad vecāmāte šo patiesi neglīto pantu nodziedāja vēlreiz.
Sofija pārkāpa grāvim un sāka iet uz ciema pusi. "Tētis nekad nav teicis kaka," viņa sacīja pār plecu. "Kur tu to esi iemācījusies?"
"Neteikšu," vecāmāte atbildēja.
Viņas nonāca līdz šķūnim, pārkāpa žoga pakāpieniem, devās garām Nībonda laidaram, un, pirms viņas bija nonākušas līdz veikaliņam zem kokiem, Sofija jau bija iemācījusies dziesmiņu un dziedāja to tikpat šķībi kā vecāmāte.
Spelet Veneciju
Kādu sestdienu Sofijai pienāca pasts. Tā bija skatu kartīte no Venēcijas, un adreses pusē bija uzrakstīts viss viņas vārds, kam aizmugurē pievienots "jaunkundzei". Attēls kartītes glan- cētajā pusē bija skaistākais, ko ikviens ģimenē jebkad redzējis. Vesela rinda rožainu un zeltītu piļu slējās tieši no tumša ūdens, kurā šauras gondolas spoguļoja savas laternas, un pilnmēness spīdēja tumšzilās debesīs, un skaistā, vientuļā sieviete stāvēja uz maza tiltiņa, turēdama plaukstu pār acīm, un šur tur kartītē piemērotās vietās bija iespiests īsts zelts. Kartīte tika piesprausta zem barometra.
Sofija jautāja, kāpēc visas mājas stāv ūdenī, un vecāmāte pastāstīja par Venēciju, kas lēnām grimst jūrā, jo pati bija tur bijusi. Domādama par savu ceļojumu uz Itāliju, viņa atplauka un stāstīja vairāk un vairāk. Lāgiem viņa centās pastāstīt par citām vietām, ko redzējusi, taču Sofija gribēja dzirdēt tikai par Venēciju un īpaši par tumšajiem kanāliem, kas ož pēc sa- smakuma un puvuma un katru gadu velk pilsētu dziļāk dūņās, lejup melnās, mīkstās duļķēs, kur apglabāti zelta šķīvji. Ir zināmā mērā eleganti pēc maltītes izmest šķīvjus pa logu un dzīvot mājās, kas visu laiku grimst pretim savai bojāejai. Skaties, māmiņ, sacīja skaistā venēciete, šodien virtuve ir zem ūdens. Mīļo bērniņ, tas nekas, māte atbildēja. Mums vēl paliek salons. Viņas ar liftu nobrauca lejā, iekāpa savā gon- dolā un īrās pa ielām. Visā pilsētā nebija nevienas vienīgas automašīnas, tās jau sen bija nogrimušas dūņās, bija dzirdami tikai gājēju soļi pār tiltiņiem, un ļaudis gāja un gāja visu nakti. Lāgiem varēja dzirdēt mazliet mūzikas, un lāgiem brakšķošu skaņu, ja kāda pils iesēdās un iegrima dziļāk. Un visur oda pēc dūņām. Sofija aizgāja pie muklāja, kas zem alkšņiem bija spīdīgs un melni brūns. Viņa izraka kanālu caur sūnām un zileņu ceriem, viņas gredzens bija no zelta ar sarkanu rubīnu. Māmiņ, mans gredzens guļ kanālā. Mīļo bērniņ, tas nekas, mūsu salons ir pilns ar zeltu un dārgakmeņiem.
Sofija piegāja pie vecāsmātes un sacīja: "Sauc mani par mīļo bērniņu, tad es tevi saukšu par māmiņu."
"Bet es taču esmu tava tēvamāte," vecāmāte atteica.
"Mīļo māmiņ, tā ir rotaļa," Sofija paskaidroja. "Māmiņ, vai paspēlēsimies, ka tu esi mana vecāmāte? Esmu tavs mīļais bērns no Venēcijas un esmu izrakuši kanālu."