Vecāmāte nokāpa pludmalē interesantā vietā, kur skaisto peldvietas klinti pāršķēla aiza. Lai gan bija dienas vidus, aiza gulēja pati savā ēnā, un tā turpinājās tieši jūrā un vēl labu gabalu uz priekšu kā tumsas plaisa. Vecāmāte apsēdās un pamazām šļūca lejup, līdz beidzot ievēlās aizā un varēja baudīt mieru. Viņa aizsmēķēja cigareti un vēroja nemanāmo jūras viļņošanos. Pamazām aiz zemesraga parādījās laiva, tētis aplieca loku ap rifu, lai iemestu tīklus.
"Ak te tu esi," sacīja Sofija. "Es peldējos."
"Vai bija auksts?" vecāmāte jautāja. No lejas bērns pret sauli izskatījās kā vienmērīgi šaura ēna, maza nūjiņa.
"Nāvīgi auksts," Sofija atbildēja un ielēca aizā. Visa ieplaka bija pilna ar oļiem, lieliem kā galva, tad mazākiem un mazākiem līdz apmēram stikla lodīšu lielumam. Viņas sameklēja vietu, kur klints bija nosēta ar sīksīkajiem somu granātiem, kas te lāgiem sastopami, un mēģināja izurbināt tos ar saliekamo nazi. Tas neizdevās, tas nekad neizdodas. Viņas ēda kraukšķīgās maizītes un skatījās uz laivu, visi tīkli bija izmesti, un tagad tā atgriezās un pazuda aiz zemesraga.
"Zini, man lāgiem šķiet, ka ir tik nāvīgi garlaicīgi, ja viss ir labi," Sofija sacīja.
"Ak tā," vecāmāte atteica un paņēma jaunu cigareti, tā bija tikai otrā pirms divpadsmitiem, un viņa vienmēr centās smēķēt slepus, kad atcerējās.
"Nekas nenotiek," viņas mazmeita paskaidroja. "Es gribēju uzkāpt navigācijas zīmē, bet tētis teica, ka nedrīkstu."
"Žēl gan," vecāmāte noteica.
"Nē," Sofija atcirta. "Nav žēl. Nāvīgi stulbi."
"Kur tu esi ņēmusi to nāvīgo, tu to atkārto visu laiku."
"Nezinu. Izklausās labi."
"Violetā ir nāvīgi stulba krāsa," vecāmāte sacīja. "Kā maitām, reiz es atradu īstu maitu. Tas bija sivēns. Mēs vārījām kaulus veselu nedēļu, un smirdēja briesmīgi. Tavs tētis gribēja dabūt skeletu līdzi uz skolu. Zooloģijas stundai."
"Nē," Sofija aizdomīgi iebilda. "Kā tā? Uz kādu skolu?"
"Kad tavs tētis bija mazs."
"Cik mazs? Kādu sivēnu? Kā tu teici, kā to sauc?"
"Ak, nekas," vecāmāte attrauca. "Reiz, kad tavs tētis bija tikpat mazs kā tu."
"Viņš ir liels," bērns sacīja un sāka bakstīt smiltis ārā no pirkstu starpām. Viņas iegrima katra savā klusumā. Pēc brīža vecāmāte piezīmēja: "Pašlaik viņš domā, ka es guļu zem tā saulessarga."
"Bet tu neguli," Sofija sacīja. "Tu esi te un slepus pīpē."
Viņas izraudzījās akmeņus, kas nebija kļuvuši pavisam apaļi, un meta tos jūrā, lai tie kļūtu apaļāki. Saule gāja tālāk, laiva apbrauca ap zemesragu, izvilka tīklus un tūlīt iemeta atpakaļ.
"Nāvīgi slikti ķeras," vecāmāte sacīja.
"Paklau," Sofija bilda. "Man vairs nav laika palikt pie tevis, jo šodien esmu peldējusies tikai divas reizes. Tu taču nebēdāsies?"
"Es arī peldēšos," vecāmāte paskaidroja.
Sofija padomāja un sacīja: "Tu drīkstēsi peldēties. Bet tikai tur, kur es atļaušu."
Viņas viena otrai palīdzēja izrāpties no aizas un aplieca loku ap klinti, lai netiktu ieraudzītas. Slīpi aiz navigācijas zīmes atradās liela, dziļa iedobe.
"Vai tā ir laba?" Sofija jautāja.
"Laba," vecāmāte atteica, noāva kājas un iemērca iedobē. Ūdens bija silts un patīkams. Augšā uzvirpuļoja viegli brūnas duļķes un milzum daudz kurkuļu, taču tie atkal nomierinājās. Vecāmāte izpleta kāju pirkstus un iebāza kājas vēl dziļāk. Iedobes sašaurinājumā auga liels zeltenes pudurs, un dzeltenie laimiņi plaisās vilka svītras pār klinti. Gabalu tālāk tētis bija iekūris uguni, un dūmi cēlās stāvus gaisā.
"Man šķiet," vecāmāte ierunājās, "man šķiet, ka visus šos gadus, kamēr es braukāju starp šīm salām, ne reizi nav bijis tik mierīgs. Vienmēr pūta vējš. Viņš nekad neizbrauca jūrā, ja nebija vētra. Mums bija spritbura. Viņš stūrēja, un es tumsā paturēju acīs bojas, tik tikko paspēju, ziemeļu boja, es teicu, rietumu boja, tas notika trakā ātrumā, un reiz, kad atraisījās stūre…"
"Tu to sataisīji ar matadatu," Sofija sacīja.
Vecāmāte kulstīja kājas bedrē un neko neteica.
"Vai varbūt tā bija drošības adata," Sofija atsāka. "Dažu dienu es tik precīzi neatceros. Kas bija pie stūres?"
"Tavs vectēvs, protams," vecāmāte atteica, "ar kuru es biju precējusies."
"Vai tu esi precējusies?!" Sofija iesaucās visdziļākajā izbrīnā.
"Nāvīgi dumji," vecāmāte nomurmināja, bet skaļi sacīja: "Par tām paaudzēm tev jāpajautā savam tētim, saki, lai viņš uzzīmē to uz papīra. Ja tev ir vēlēšanās."
"Nedomāju vis," Sofija laipni atteica. "Šobrīd esmu aizņemta."
Navigācijas zīme bija ļoti augsta, tā bija balta ar sarkanu trijstūri vidū. Starp dēļiem bija tik lielas atstarpes, ka nākamo kājas tik tikko sasniedza, un pēc katra pakāpiena ceļi sāka drebēt, ne jau stipri, tikai tā, ka vajadzēja pagaidīt, līdz tas pāriet. Tad sekoja nākamais kāpiens. Sofija bija tikusi gandrīz līdz virsotnei, kad vecāmāte viņu pamanīja. Vecāmāte tūlīt saprata, ka nedrīkst kliegt. Viņai jāgaida, līdz bērns atkal tiks lejā. Tas nebija bīstami, mazi bērni ir gluži kā pēr- tiķīši, viņi cieši pieķeras un nekrīt, ja vien viņus nenobiedē.