Afanasijs Ivanovičs loti maz nodarbojās ar saimniecību, kaut gan ari dažreiz brauca pie siena un labības pļāvējiem un noraudzījās diezgan neatlaidīgi viņu darbā; viss pārvaldīšanas smagums gulās uz Pulcheriju Ivanovnu. Pulcherijas Ivanov- nas saimniekošana pastāvēja nepārtrauktā pieliekamā atslēgšanā un aizslēgšanā, sālīšanā, kaltēšanā, neskaitāma daudzuma augļu un augu vārīšanā. Viņas māja pilnīgi līdzinājās ķimiskai laboratorijai. Zem ābeles mūžīgi kurējās uguns, un gandrīz nekad netika noņemts no dzelzs trijkāja katls vai vara bļoda ar ievārījumu, želeju, pastilām, kuras pagatavoja ar medu, ar cukuru un neatceros vēl ar ko. Zem cita koka kučieris mūžīgi tecināja degvīnu vaVa tvertnē uz firziķu lapām, ievu ziediem, naglenēm, ķiršu kauliņiem, un 5ā procesa beigās pilnīgi nebija spējīgs pakustināt moli, muldēja tādas aplamības, ka Pulcherija Ivanovna nevarēja nekā saprast, un devās uz virtuvi gulēt. Visu šo drazu savārīja, piesālīja, sakaltēja tādā daudzumā, ka tā beidzot būtu applūdinājusi visu pagalmu, jo Pulcherija Ivanovna arvien pāri par lietošanai aprēķināto mīlēja sagatavot vēl krājumam, ja lielāko tiesu no tās neapēstu mājas meitas, kas, ielīdušas pieliekamajā, tik briesmīgi tur saēdās, ka visu dienu vaidēja un sūdzējās par saviem vēderiem. Zemes apstrādāšanas un pārējos saimniekošanas novados ārpus mājas Pulcherijai Iva- novnai bija maz izdevības piedalīties. Pārvaldnieks, kopā ar ciema vecāko, nežēlīgi zaga. Viņi bija pasākuši iet kunga mežos kā savos personīgajos, gatavoja daudz kamanu un pārdeva tās tuvējā gada tirgū; bez tam visus resnos ozolus viņi pārdeva nociršanai dzirnavām kaimiņu kazakiem. Tikai vienu reizi Pulcherija Ivanovna bija vēlējusies izrevidēt savus mežus. Šim nolūkam aizjūdza drošku ar milzīgu ādas segu, no kuras, tiklīdz kučieris saraustīja grožus un zirgi, kas bija vēl kalpojuši milicijā, sakustējās no savas vietas, gaiss pildījās savādām skaņām, tā ka pēkšņi bija dzirdama gan (lauta, gan zvārguli, gan bungas; katra nagliņa un dzelzs iekibe tik loti skanēja, ka pie pašām dzirnavām bija dzirdams, kā kundze izbrauca no pagalma, kaut gan šis attālums bija ne mazāks par d:vi verstīm. Pulcherija Ivanovna nevarēja nepamanīt briesmīgo meža iztukšošanu un to ozolu nozušanu, kurus viņa jau bērnībā pazina kā simtgadējus. «Kāpēc gan tev. Ņičipor,» sacīja viņa, griezdamās pie sava pārvaldnieka, kas tepat atradās, «ozoliņi kļuvuši tik reti? Pielūko, ka tev mati uz galvas nekļūst reti.»