«Kāpēc reti?» teica parasti pārvaldnieks: «aizgājuši bojā. Pavisam aizgājuši bojā: gan pērkons saspēris, gan tārpi izgrauzuši — aizgājuši bojā, kundze, aizgājuši bojā.» Pulcheriju Ivanovnu pilnīgi apmierināja šāda atbilde, un, atbraukusi mājās, viņa izdeva tikai pavēli divkāršot sardzi dārzā pie spāniešu ķiršiem un lielajiem ziemas bumbieriem. Šie cienījamie vadītāji, pārvaldnieks un ciema vecākais, atzina par pilnīgi lieku vest visus miltus kungu klētīs un ka kungiem pietiks jau ar pusi; ^beidzot arī šo pusi viņi ievedu sapelējušu vai izmirkušu, kas bija atzīta par sliktu gada tirgū. Bet lai kā zaga pārvaldnieks un ciema vecākais; lai cik briesmigi visi rija sētā, sākot ar atslēgu glabātāju līdz cūkām, kas iznīcināja šausmīgu daudzumu plūmju un ābolu un bieži ar saviem purniem grūstīja koku, lai nopurinātu no tā veselu augļu birumu; lai cik tos knābāja zvirbuļi un vārnas; lai cik visi gājēji nesa kukuļus saviem kūmām uz citām sādžām un aizstiepa pat no klētīm vecus audeklus un dzijas, kas viss aiztecēja uz visas pasaules avotu, t. i., uz krogu; lai cik zaga viesi, flegmātiskie kučieri un sulaiņi, taču svētīgā zeme ražoja visu tādā vairumā, Afanasijam Ivanovičam un Pulche- rijai Ivanovnai bija tik maz vajadzīgs, ka visas šīs briesmīgās laupīšanas šķita pilnīgi nejūtamas viņu saimniecībā
Abi vecīši pēc sena vecmodīgo muižnieku paraduma ļoti mīlēja paēst. Līdz ko pieņēmās rītausma (viņi vienmēr cēlās agri) un tiklīdz durvis uzsāka savu daudzbalsīgo koncertu, viņi jau sēdēja pie galdiņa un dzēra kafiju. Padzēris kafiju, Afanasijs Ivanovičs gāja laukā priekšnamā un, purinādams mutautu, runāja: «Kiš, kiš! projām, zosis, no lieveņa!» Pagalmā viņš parasti uzdūrās uz pārvaldnieku. Viņš pēc paraduma uzsāka ar to sarunu, izprašņāja jo sīki par darbiem un apveltīja viņu tādām piezīmēm un rīkojumiem, kas katru būtu pārsteigušas ar neparastām saimniecības zināšanām un kaut kāds ienācējs nebūtu iedrošinājies pat iedomāties, ka pie tik redzīga saimnieka varētu zagt. Bet viņa pārvaldnieks biia rūdīts putns: viņš zināja, kā jāatbild, un vēl vairāk, kā jāsaimnieko. Pēc tam Afanasijs Ivanovičs atgriezās telpās un sacīja, tuvodamies Pulcherijai Ivanovnai. «Nu ko, Pulcherija Ivanovna, vai nebūtu laiks kaut ko iekost?»
«Ko gan tagad, Afanasij Ivanovič, uzkodīsim? varbūt kor- žikus ar speķi, vai magoņu pīrādziņus, vai varbūt sālītas rudmieses?»
«Gandrīz, kaut vai rudmieses vai pīrādziņus,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs, un galdā pēkšņi parādījās galdauts ar pīrādziņiem un rudmiesēm.
Kādu stundu pirms pusdienām Afanasijs Ivanovičs iekoda atkal, iedzēra veclaiku sudraba glāzīti degvīna, uzkoda sēnītes, dažādas kaltētas zivtiņas un citu. Pusdienot sēdās divpadsmitos. Bez bļodām un mērču traukiem galdā atradās daudz podiņu ar aiztaisītiem vākiem, lai kaut kāds vecās garšīgās virtuves apetitīgais darinājums neizgarotu. Pie pusdienām parasti sarunājās par pusdienām vistuvākajiem priekšmetiem.
«Man šķiet, ka šī biezputra,» mēdza teikt parasti Afanasijs Ivanovičs, «mazliet piedegusi. Vai jums tā neliekas, Pulcherija Ivanovna?»
«Nē, Afanasij Ivanovič, jūs ielieciet vairāk sviesta, tad tā neliksies piedegusi, vai arī paņemiet, lūk, šo mērci ar sēnītēm un pielejiet tai klāt.»
«Gandrīz,» runāja Afanasijs Ivanovičs, piestumdams savu šķīvi, «palūkosim, kā tas būs.»
Pēc pusdienas Afanasijs Ivanovičs devās atpūsties vienu stundiņu, pēc kam Pulcherija Ivanovna atnesa pārgrieztu arbuzu un teica: «Lūk, pamēģiniet, Afanasij Ivanovič, kas par labu arbuzu.»