Dikensens nesaprata viņa valodu, bet Emīlija Trevisa smējās. Imbers, pieri saraucis, uzrunāja gan vienu, gan otru, bet abi purināja galvu. Viņš jau grasījās iet prcjām, kad Emīlija Trevisa izsaucās:
— Ei, Džimmij! Panāc šurp!
Džimmijs pienāca no ielas viņas puses. Tas bija garš, lamzīgs indiāņu puisis, ģērbies uzsvērti eiropeiski, ar El- dorado karaļa sombrero galvā. Vārdus meklēdams un rīstīdamies, viņš parunāja ar Imberu. Džimmijs bija sitka, kam par tālākajos novados izplatītajiem dialektiem bija tikai ļoti virspusējas zināšanas.
— Viņš Baltās Zivs vīrs, — Džimmijs teica Emīlijai Trevisai. — Mans nezināt daudz viņa valodu. Viņam gribēt satikt galveno balto cilvēku.
— Gubernatoru? — minēja Dikensens.
Džimmijs vēl parunāja ar vīru no Baltas Zivs cilts, un seja viņam kļuva nopietna un apstulbusi.
— Es domāt, viņam gribēt kapteini Aleksanderu, — Džimmijs paskaidroja. — Viņam teikt, ka nokaut balto vīru, balto sievu, balto zēnu, nokaut daudz baltos cilvēkus. Viņam gribēt mirt.
— Laikam nenormāls, — Dikensens sacīja.
— Kā jūs teikt? — Džimmijs prasīja.
Dikensens nozīmīgi piespieda pirkstu pie deniņiem un pagrozīja to.
— Var būt tā, var būt tā, — Džimmijs atteica un atkal parunāja ar Imberu, bet tas visu laiku tikai taujāja pēc galvenā baltā cilvēka.
Grupiņai pienāca klāt kāds jātnieku policists (Klondai- kas dienestā tie iztika bez zirgiem) un dzirdēja Imbera atkārtoti izteikto vēlēšanos. Policists bija spēkpilns jauneklis ar platiem pleciem, izliektām krūtīm, glīti veidotās kājas viņš turēja taisni un paplestas, un, kaut gan Imbers bija garš, policists viņu pārsniedza par pusgalvas tiesu. Acis viņam bija vēsas, pelēkas un mierīgi vērīgas, bet izturēšanās liecināja par to īpašo savas varas apziņu, kas pārmantota no senčiem un nostiprināta ar tradīcijām. Viņa košo vīrišķību akcentēja izteiktais jauneklīgums — policists bija vēl tīrais zēns, un viņa gludie vaigi rādīja, ka spēj notvīkt tikpat strauji kā meitenei.
Imbers tūdaļ veltīja visu uzmanību policistam. Acīs tam iekvēlojās uguntiņa, ieraugot policista vaigā rētu no zobena cirtiena. Ar izžuvušu roku indiānis pabraucīja jaunekļa kājas stilbu un glāstoši paraudzīja ciļņotos muskuļus. Ar pirkstu kauliņiem piedauzījis pie policista platajām krūtīm, indiānis paspaidīja un padunkāja muskuļu biezo polstējumu, kas klāja viņa plecus kā bruņas. Pulciņam pa to laiku bija pievienojušies ziņkārīgi garāmgājēji — stiegraini zeltrači, kalnieši un ieceļotāji — garkājainu un platplecainu paaudžu pēcnācēji. Imbers rau- dzījas viņos, virzīdams skatienu no viena pie otra, un tad skaļi ierunājās Baltās Zivs cilts valodā.
— Ko viņš teica? — Dikensens vaicāja.
— Viņš teikt, tie visi tādi pats kā tas viens, tas policists, — Džimmijs paskaidroja.
Mazais Dikensens bija maza auguma un tāpēc nožēloja, ka vaicājis, jo klāt taču bija mis Trevisa.
Policists juta viņam līdzi un nolēma pārtraukt šo sarunu.
— Man liekas, viņa vārdos kaut kas slēpjas. Aizvedīšu viņu pie kapteiņa noklaušināšanai. Pasaki viņam, Džim- mij, lai nāk man līdzi.
Džimmijs atkal rīstīdamies izgārdza kādus vārdus, Imbers atņurdēja un izskatījās apmierināts.
— Bet pajautā viņam, Džimmij, ko viņš teica un ko domāja, satverdams manu roku.
To teica Emīlija Trevisa, bet Džimmijs pārtulkoja jautājumu un saņēma atbildi.
— Viņam teikt, ka jūs nav bailīga, — Džimmijs teica.
Emīlija Trevisa izskatījās iepriecināta.
— Viņam teikt, jūs nav skukutn, nav stipra, jūs maiga kā mazs bērniņš. Ar savas abas rokas viņš salauzīt jūs mazos gabaliņos. Viņam būt jocīgi, viņam nesaprast, kā jūs var būt māte tādiem lieliem, tādiem stipriem vīriem kā šis policists.
Emīlija Trevisa noturēja acis paceltas un pat nepamirkšķināja, taču vaigos tai pieplūda sārtums. Mazais Di- kensens arī pietvīka un samulsa. Policista zēniskā seja kvēlot kvēloja.
— Ei tu, nāc līdzi! — viņš rupji uzsauca, pagriezdams plecu pret pūli un izlauzdams sev ceļu.
Tā Imbers atrada ceļu uz kazarmām, kur viņš pilnīgi un brīvprātīgi atziņas savos nodarījumos un no kuru teritorijas arī vairs nekad neiznāca.
Imbers izskatījās ļoti vārgs. Vecuma un zaudētu cerību gurdums klāja viņa seju. Pleci tam bija skumji noslīguši un acis zaudējušas spožumu. Matu šķipsnas varētu būt bijušas baltas, taču, saules svilinātas un vēju ārdētas, tās ļengani karājās nedzīvās, bezkrāsainās pinkās. Viņš itin nemaz neinteresējās par to, kas notiek ap viņu. Tiesas telpa bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, kas naca no strautu gultnēm un ceļu takām, viņu apslāpēto balsu dūkoņā un murdoņā jautās kaut kas nelaimi vēstījošs, bet indiāņa ausīs ta atbalsojas tikai kā jūras dunoņa dziļās piekrastes klinšu alās.
Viņš sēdēja pie loga un apātiskām acīm reizi pa reizei paraudzījās uz drūmo, vienmuļo ainavu laukā. Debess bija apmākusies, smidzināja pelēks lietutiņš. Jukona pa-
loja. Ledus bija izgājis un upe piepludinājusi pilsētu. Pa galveno ielu gan airu, gan stumjamo kāršu laivās šurp un turp braukalēja mūžam nerimtīgie cilvēki. Bieži viņš redzēja šīs laivas nogriežamies no ielas un iebraucam pārplūdušajā lauciņā, kas robežojās ar kazarmu parādes laukumu. Dažreiz tās nozuda viņa skatienam apakšā pie sienas, un viņš dzirdēja, kā tās atsitas pret baļķiem, bet iekšā sēdētāji rāpjas mājā pa logu. Pēc tam bija dzirdama ūdens plīkšķēšana, atnācējiem brienot pa apakšstāva telpām, līdz viņi uzkāpa pa trepēm. Tad tie parādījās durvīs, cepures noņēmuši, ūdenim strāvojot no jūrnieku zābakiem, un pievienojās gaidošajam pūlim.
Apkārtējie skatieniem urbās indiānī, jau iepriekš nežēlīgā patikā izbaudīdami sodu, kāds tam būs jācieš, bet Imbers raudzījās viņos, domās apcerēdams viņu paradumus un viņu mūžam modro Likumu, kas darbojas nemitīgi — labos un sliktos laikos, gan palos, gan bada gados, sēdams mokas, šausmas un nāvi, un kas — tā indiānim šķita — nekad arī nepārtrauks darboties līdz pat visu laiku galam.