Un pēdīgi es skatīju redzējumu — pie manis skrēja is- spalvaini un riebīgi suņi, un nu man ceļš šķita skaidrs. Pēc gudrā padoma, ko deva Otsbaoks, mans tēvs un spēcīgs vīrs, mūsu pašu vilku suņu suga bija uzturēta tīra, tāpēc tiem bija silti kažoki un tie bija spēcīgi iejūgā. Tā es atgriezos mūsu ciematā un teicu vīriem runu.
«Viņi ir cilts, šie baltie cilvēki,» es teicu. «Ļoti liela cilts, un nav šaubu, viņu zemē vairs nav medījuma, tāpēc viņi ir ieradušies pie mums, lai iegūtu sev jaunu zemi. Bet viņi padara mūs vājus, un mēs mirstam. Tā ir ļoti badaina tauta. Nu jau ari pie mums ir izbeidzies medījums, un, ja mēs gribam dzīvot, būtu labi, ja mēs ar viņiem rīkotos tāpat, kā rīkojāmies ar viņu suņiem.»
Es runāju vēl daudz un devu padomu cīnīties. Baltās Zivs cilts vīri klausījās, dažs teica šo, un dažs teica to, un dažs runāja pavisam ko citu un nejēdzīgu, bet neviens vīrs neteica drosmīgus vārdus par varoņdarbiem un karu. Bet, kamēr jaunekļi bija vāji kā ūdens un nobijušies, es vēroju, ka vecie vīri sēž klusēdami un viņu acīs uzdegas un nodziest uguntiņas. Vēlāk, kad ciematā visi gulēja un neviens neredzēja, es aizvedu vecos vīrus mežā un mēs ilgi runājām. Nu mēs bijām vienis prātis, mēs pieminējam jaukās jaunības dienas un brīvo zemi, un parpilnības laikus, un prieku, un saules spožumu; mēs saucām cits citu par brāļiem, solījām glabāt noslēpumu un ar varenu zvērestu apzvērējām iztīrīt zemi no negantās cilts, kas tajā iebrukuši. Šķaidīs, ka mēs bijām nelgas, bet kā mēs to varējām zināt, mēs, vecie vīri no Baltās Zivs cilts?
Lai iedrosminātu pārējos, es paveicu pirmo darbu. Es sēdēju sardzē pie Jukonas, līdz pirmā laiva brauca lejup. Tajā atradās divi baltie vīri, un, kad es krastā izslējos visā augumā un pacēlu roku, viņi mainīja kursu un stūrēja pie manis. Un, kad vīrs, kas sēdēja priekšgalā, pacēla galvu, lai uzzinātu, ko man no viņa vajag, mana bulta aizspindza pa gaisu, ieurbdamās viņam rīklē, un viņš uzzināja. Otrais vīrs, kas pakaļgalā turēja stūres airi, bija paguvis pacelt šauteni tikai lidz pusplecam, kad viņu ķēra pirmais no manis sviestajiem trim šķēpiem.
«Šie lai būtu pirmie,» es teicu, kad vecie vīri bija sapulcējušies ap mani. «Vēlāk mēs apvienosim visus vecos vīrus visās ciltīs, pēc tam arī tos jaunekļus, kas vēl palikuši stipri, un tad darbs kļūs viegls.»
Abus mirušos baltos cilvēkus mēs iemetām upē. Bet no laivas — tā bija ļoti laba laiva — mēs sakūrām ugunskuru un sadedzinājām arī visas mantas, kas atradās laivā. Vispirms mēs šīs mantas gan apskatījām, tur bija ādas maisi, kurus mēs ar dunčiem pārgriezām. Šajos maisos bija daudz ar zīmēm klātu papīru, tādi kā tas, no kura tu, Haukan, lasīji, mēs tos apbrīnojām un nespējām saprast. Tagad esmu kļuvis gudrs un zinu, ka tās bija cilvēku runas, kā tu man pastāstīji.
Tiesas telpa nošalca čuksti un dūkoņa, kad Haukans bija pārtulkojis notikumu ar laivu, un kāda vīrieša balss ierunājās:
— Tas bija deviņdesmit pirmaja gadā pazudušais pasts, to veda Pīters Džeimss un Delenijs; pēdējo reizi ar viņiem bija runājis Metjūzs, kas izbrauca pretī pie Lebārža ezera.
Rakstvedis cītīgi pierakstīja, un Ziemeļzemes vēsturei pievienojās jauna nodaļa.
— Atlicis vairs nedaudz ko stāstīt, — Imbcrs gausi turpināja. — Lai tiek uzlikts uz papīra viss, ko mēs nodarījām. Mēs bijām veci vīri, un mēs nesapratam. Pat es, Imbers, vēl arvien nesaprotu. Slepenībā mēs nokāvām un arvien tikai nokāvām, jo ar gadiem bijām kļuvuši viltīgi un iemācījušies, ka visātrāk iet tas, kas nesteidzas. Kad mūsu ciltī ieradās baltie cilvēki ar nikniem skatieniem un rupjiem vārdiem un, sasaistījuši dzelzs saitēs, aizveda līdzi sešus jaunekļus, mēs zinājām, ka nokaut vajag tālāk no ciemata un plašākā apkaimē. Un cits pēc cita mēs, vecie vīri, aizgājam pa upi augšup un lejup uz nezināmām zemēm. Tā bija drosmīga rīcība. Kaut gan mēs bijām veci un nekā nebijāmies, tomēr bailes no tāliem novadiem — tās ir šausmīgas bailes cilvēkiem, kad tie kļūst veci.
Tā mēs nokāvām — bez steigas un viltīgi. Mēs nokāvām Cilkutā un Jukonas Deltā, no kalnu pārējām līdz pat jūrai, kur vien baltie cilvēki cēla apmetnes un lauza savas takas. Tiesa, viņi nomira, bet tam visam nebija nekādas vērtības. Arvien viņi nāca klāt pāri kalniem, viņu kļuva vairāk un vairāk, bet mēs bijām veci, un mūsu kļuva mazāk un mazāk. Es atceros, pie Aļņu pārejas kāds baltais cilvēks bija ierīkojis apmetni. Viņš bija ļoti maziņš baltais cilvēks, un trīs vecie vīri viņam uzbruka naktī miegā. Nākamajā diena es atradu viņus visus četrus. Vienīgi baltais cilvēks vēl elpoja, un dvašas viņam pietika, lai mani spēcīgi un pamatīgi nolādētu, pirms viņš nomira.
Un tā viņi aizgāja, te viens vecais vīrs, te otrs. Dažreiz ziņa par to mūs sasniedza ilgi pēc viņu nāves un dažreiz nesasniedza nemaz. Bet citu cilšu vecie vīri bija vāji un bailīgi, viņi mums nepievienojās. Kā jau teicu, cits pēc cita viņi aizgāja, līdz biju palicis es viens pats. Es esmu Imbers no Baltās Zivs cilts. Mans tēvs bija Otsbaoks, spēcīgs vīrs. Baltās Zivs cilts vairs nav. No vecajiem vīriem es esmu pēdējais. Jaunekļi un meitenes ir izklīduši, daži dzīvo pie pellijiem, daži Lašu ciltī, bet visvairāk pie baltajiem cilvēkiem. Es esmu ļoti vecs un ļoti noguris, un, tā kā ir veltīgi cīnīties pret Likumu, kā tu, Haukan, teici, tad es esmu atnācis meklēt Likumu.