— Ak, Imber, tik tiešām tu esi nejēga, — Haukans sacīja.
Bet Imbers jau bija ieslīdzis sapņos. Arī tiesnesis ar plato pieri bija iegrimis sapņos; viņa acu priekšā kā varenā procesijā iznira visa viņa rase — dzelzī kaltā, bruņās tērptā rase, likumdevēji un pasaules iekārtotāji visai cilvēku ciltij. Viņš redzēja šīs rases vēstures rītausmu sarkani lāktījam pār tumšiem mežiem un drūmām jūrām; viņš redzēja tās plašo un triumfālo uzliesmojumu zenītā, sarkanu kā asinis, un norietā aiz ēnu pilnajām kalnu nogāzēm viņš redzēja asinssārtās smiltis iegrimstam nakts tumsā. Bet pāri visam viņš izjuta Likumu, nežēlīgu un varmācīgu, nenovēršamu un visvarenu, pārāku par niecīgajiem puteklīšiem — cilvēkiem, kuri rīkojās tā vārdā vai sabruka zem tā svara, un pārāku arī par sevi, tiesnesi, kura sirdī runāja līdzjūtība.