Piecas galvas, gan gaišmatainas, gan brūnas, jaucās juku jukām ar polinēziešu melnajām galvām, kas bija sētin nosējušas ūdens virspusi. Grīfs ar ieroci rokās vēroja, kad varēs nekļūdīgi notēmēt. Cilvēkam-Kazai pēc kādas minūtes laimējās trāpīt, un viņi redzēja, kā viena pirāta ķermenis gausi nogrimst dzelmē. Bet Raiateas matrožiem, staltiem, spēcīgiem vīriem, kas peldēja kā zivis, nu bija parādīta iespēja atriebties. Strauji peldēdami šurp un turp, viņi pa vienai izķēra kā gaišās, tā brūnās galvas. Tie no augšas tikai noskatījās, kā četrus atlikušos laupītājus aplenc, sagrābj, parauj dziļi zem ūdens un noslīcina kā suņus.
Desmit minūtēs viss bija galā. Huahines salas sievietes smiedamās un irgodamās turējās pie laivas, kas bija vilkusi kuģi. Raiateas matroži, gaidīdami pavēles, pulcējās ap zāliņu, pie kura bija pieķērušies kapteinis Glass un Mataara.
— Nabaga vecais «Grāvējs», — kapteinis Glass žēlojās.
— Nekā tamlīdzīga, — Grīfs attrauca. — Pēc nedējas mēs jau būsim to izcēluši, ielikuši jaunas brangas vidusdaļā un atrādīsimies ceļā. — Un karalienei: — Kā jūties, Māsa?
— Naumoo ir pagalam, Brāli, un Motuaro tāpat, bet Fuatino atkal ir mūsu. Diena sākas no jauna. Jāsūta ziņa visiem maniem ļaudīm, kas mitinās augstienēs kopā ar kazām. Un šonakt nu atkal reiz — un tā kā vēl nekad — mēs dzīrosim un līksmosim Lielajā mājā.
— Kuģim jau sengadus vajadzēja jaunu brangu vidusdaļā, — noteica kapteinis Glass. — Tomēr hronometri šinī braucienā vairs nebūs lietojami.