Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu biedriem paraudzīties viņā. Ar acīm sekodami viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, abi ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu roku un dilbu, muskuļainu un slapju, kuram no ārpuses pievienojās vēl otra brūna roka un dilbs. Tālāk parādījās galvvirsa, klāta ķerainām mežaina sprogām, un tad seja ar šķelmīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.
— Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.
— Tas ir Cilvēks-Kaza, — Glass atteica.
— Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Mans asins- brālis pēc iezemiešu paražu svētā zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.
Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veidotais ķermenis, pilnīgi bez trokšņa nolaizdamies uz klāja. Brauns, kurš būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai dien- vidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pārliecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. «Tomēr tāds sērīgs fauns,» jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrūnais mežu dievs nāca šurp, kur Deivids Grīfs ar pastieptu roku bija pacēlies sēdus.
— Deivid, — teica Deivids Grīfs.
— Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.
Un ari turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku paražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatino salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.
— Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ierunājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinādams ūdeni pār klāju.
— Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu nenāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un atkal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un peldēju pie jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Mataara jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir noskumusi.
— Vai viņš apprecējās ar Naumoo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un nopūties.
— Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Mataara viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un ari Nau- moo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielo Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Petoo, un Nari, un Pilzahs, un citi.
— Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?
— Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lielās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar laivām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Tagad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina tā salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievietes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot šās nozaguši. Mēs jau nezinām, bet viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.
— Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.
— Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekšnieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem. Tiem ir zilas acis kā tev, un tie ir velni. Viens ir lielāks velns par otro. Pārējie seši arī ir velni. Viņi mums nemaksā par jamsu un taro saknēm, ne ari par maizeskoka augļiem. Viņi mums visu atņem, bet, ja mēs žēlojamies, nokauj mūs. Tā tika nokauts Tori un Tati-Tori, un Petoo, un tie citi. Mēs nespējam pretoties, jo mums nav šauteņu, tikai divas vai trīs vecas šautenes.
Viņi dara pāri mūsu sievietēm. Tā jau tika nokauts ari Motuaro, jo viņš aizstāvēja Naumoo, kuru tie tagad paņēmuši pie sevis uz šonera. Tālab vien nogalināja arī Pilzahu. Galvenais no abiem priekšniekiem — Lielais Velns — vienreiz šāva uz viņu, kad viņš brauca laivā, un otrreiz, kad viņš raudzīja izrāpties piekrastes smiltīs. Pilzahs bija krietns vīrs, un Notutu tagad sēž būdā un raud bez gala. Daudzi ļaudis nobijušies un aizbēguši dzīvot pie kazām. Tomēr tur, augstajos kalnos, visiem nepietiek barības. Un vīri vairs negrib braukt zvejot, un viņi vairs nestrādā sakņu dārzos, jo velni tik un tā atņem visu, ko viņi ieguvuši. Bet mēs esam gatavi cīnīties. '
Lielo Brāli, mums vajadzīgas šautenes un daudz patronu. Es izsūtīju ziņu, pirms peldēju jūrā pie tevis, un vīri jau gaida. Baltie svešinieki nezina, ka tu esi ieradies.
Dod man laivu un šautenes, un es došos atpakaļ vēl pirms saullēkta. Un, kad jūs rit iebrauksiet, mēs jau būsim sagatavojušies: tiklīdz tu dosi zīmi, mēs apkausim baltos svešiniekus. Viņi ir jānokauj. Lielo Brāli, tev allaž bijušas vienas asinis ar mums, un viri un sievas lūdza daudzus dievus, lai tu ierastos. Un tu esi ieradies.
— Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.
— Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri braucam. Sūti tur to jaunekli laivā man līdzi!
Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc romantiskām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kādas ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lielajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltain- brūns pār jūru atpeldējis fauns, vadīdams to pa silto tropu nakts tumsu uz puslcģendāro mīlestības salu Fuatino, kur iebrukuši divdesmitā gadsimta pirāti.