viņš ievēroja ari to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja,— ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzogas uz priekšgalu, nolec smiltīs un ienirst zaļajā krūmāju joslā.
Kamēr satina un piesēja buras, izstiepa audekla nojumi, saritināja tauvas un takelāžu, kā ostās pieņemts, Deivids Grifs soļoja pa klāju un velti raudzījās pēc kādas dzīvas dvēseles vēl kaut kur citur, ne vien uz svešā šonera klāja. Vienreiz viņš nepārprotami skaidri padzirda tālu šautenes šāvienu Lielās klints virzienā. Citi šāvieni nesekoja, un viņš nodomāja, ka tur kāds mednieks šāvis meža kazu.
Vēl pēc stundas kapteinis Glass, gulēdams zem vesela segu kalna, bija beidzis drebināties un nu atradās pašā sviedrēšanās peklē.
— Pēc pusstundas es būšu uz kātiem, — viņš vārgā balsī teica.
— Jauki, — Grīfs atbildēja. — Sala kā izmirusi, un es došos krastā satikt Mataaru un izpētīt apstākļus.
— Tā ir rūdīta banda. Turiet acis vaļā! — kapteinis viņu brīdināja. — Ja jūs pēc stundas nebūsiet atpakaļ, sūtiet man kādu ziņu!
Grīfs satvēra laivas stūres rokturi, un četri Raiateas matroži noliecās pār airiem. Kad viņi sasniedza liedagu, Grīfs ziņkārīgi aplūkoja sievietes zem šonera buraudekla nojumes. Viņš izmēģinādams pamāja ar roku, un sievietes, mazliet pairgojušās, atmāja pretī.
— Talofa! — viņš uzsauca.
Viņas saprata sveicienu, bet atbildēja: — Iorana! — Un Grīfs noprata, ka tās nāk no Sabiedrības salu grupas.
— Huahine, — kāds matrozis tūdaļ zināja nosaukt šo sieviešu dzimto salu. Grīfs pajautāja sievietēm, no kurienes šīs esot, un viņas smiedamās un krikšķinādamas attrauca: — Huahine.
— Izskatās tīri kā vecā Dipija šoneris, — Grifs klusītiņām ieteicās tahitiešu valodā. — Neskatieties pārāk uzkrītoši! Kā jums liekas, ko? Vai tā nav «Valeta»?
Kad matroži izrāpās malā, viņi,^ pavilkdami laivu mazliet augstāk liedagā, pazagšus un'it kā nevērīgi aplūkoja kuģi.
— Tā ir «Valeta», — teica Taute. — Pirms septiņiem gadiem tai nolūza stenga. Papeetē viņi tai steigšus uzrīkoja jaunu. Tā bija par desmit pēdām īsāka. Re, kur tā ir!
— Aizejiet turp, puiši, un aprunājieties ar sievietēm! No Raiateas jau Huahines salu gandrīz var saredzēt, un jūs droši vien kādu no viņām pazīsiet. Mēģiniet izzināt visu, ko vien var! Bet, ja parādās kāds no baltajiem, tikai nesāciet kautiņu!
Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā čabēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļnieku jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās neviens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti vāļājās, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grifs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uzdūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedomājami krunkainam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts pārbīlī kaut ko nomurkšķēja. Tīri it kā šo ciematu būtu izpostījusi sērga, Grifs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai. Te visur rēgojās posts un nekārtība. Neredzēja neviena puķēm vainagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nekū- leņoja neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Mataara, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un atpakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa sāka raudāt jo rūgtāk — pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēlabām, ka nav neviena apkalpotāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.
— Un tā viņi aizveda Naumoo, — Mataara nobeidza stāstu. — Motuaro ir miris. Mani ļaudis ir aizbēguši un mirst badā, dzīvodami pie kazām. Un pie manis vairs nav pat neviena, kaš tev varētu pāršķelt kokosriekstu, ar ko atspirdzināties. Ai, Brāli, tavi baltie brāļi ir velnil
— Tie nav mani brāļi, Mataara, — Grīfs viņu mierināja. — Tie ir laupītāji un cūkas, un es iztīrīšu salu no viņiem …
Viņš aprāva runu un apcirtās apkārt, roka ar zibenīgu kustību aizslīdēja līdz jostai un atpakaļ, un liels kolts jau mērķēja pret cilvēku, kas, zemu noliecies, izdrāzās no koku starpas un metās viņam klāt. Viņš nenospieda gaili, un cilvēks arī neapstājās, līdz visā garumā bija izstiepies pie Grifa kājām, un nu svešinieka mute izvirda veselu straumi dīvainu un nesaprotamu vārdu. Grīfs šinī radījumā pazina to pašu, kas bija aizšmaucis no «Valetas» un pazudis krūmājā; bet viņa murkšķēšanu Grīfs varēja saprast tikai pēc tam, kad bija piecēlis viņu kājās un vēroja viņa mutes kroplīgo šķobīšanos, jo šim cilvēkam bija zaķa lūpa.
— Glābiet mani, kungs, glābiet mani! — cilvēks vaimanāja angļu valodā, kaut gan neapšaubāmi bija dien- vidjūru iezemietis. — Es jūs pazīstu! Glābiet mani!
Pēc tam viņš pasprūdīja mežonīgu birumu nesaprotamu skaņu un nemitējās ātrāk, kamēr Grīfs viņu satvēra aiz pleciem un sapurināja tā, ka vīram aizsitās elpa.
— Es tevi pazīstu, — Grīfs teica. — Pirms diviem gadiem tu biji pavārs franču viesnīcā Papeetē. Visi tevi saukāja par Zaķa Lūpu.
Cilvēks dedzīgi meta ar galvu.
— Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurkšķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīniņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju Lavīnas restorānā. Es jūs redzēju uz «Kitivei- kas». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekraušanas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani izglābsiet. Šie cilvēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāli- ņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi paņēma ka- tordzniekus no Numeas salas un tā pavairoja savus spēkus. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebridu salās. Vani- kori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…