— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalabašus!
Apgriezies ar galvu lejup, viņš ienira. Grīfs, gulēdams
ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri atstātās fosfores- cētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās. .
— Še! Dzer!
Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.
— Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.
— Pašā dibenā?
— Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni augstu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!
Vairākas reizes piepildījis plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni, pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs izvilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vēroja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aizšūpo jās garām.
Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien palielinājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mauriri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.
— Tur ir haizivis, — Grifs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.
— Pe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatino ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.
— Bet tīģerhaizivis? Es ari tās esmu šeit redzējis.
— Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.
Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks atpeldēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sanākušas tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.
— Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šonakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehaa.
Grifs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā tropu tveicē nav pietiekams valgums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehaa atgriezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazīt visas ārējās pazīmes, kas saistās ar slāpēm, — kad lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pārklājas graudainām gļotām un pietūkušajai mēlei mute kļūst par šauru.
Tumsā Grīfs - aizpeldēja kopā ar Mautau. Viens pēc otra viņi nira caur sālsūdeni lejup līdz aukstajai, saldajai straumei, dzerdami vai līdz plīšanai, kamēr pildījās trauki. Bija Mautau kārta nirt ar pēdējo kalabašu, un Grīfs, lūkodamies lejup no augšas, ieraudzīja jūras spoku vizmo- šanu un noskatījās visu fosforisko blāzmu apviļņoto cīņas ainu. Atpakaļ viņš peldēja viens, tomēr nepiemirsdams paķert līdzi dārgo nastu — piepildītos kalabašus.
Barības viņiem bija maz. Uz klints nekas neauga, bet kraujās sienas bija pārāk stāvas, lai nokāptu līdz ūdens līmenim, kur radzes klāja gliemežu kolonijas, pērkonīgi rēcošās bangotnes apskalotas. Vietvietām, kur varēja norāpties pa aizām, viņi ar pūlēm salasīja nedaudz gliemežu un jūras ežu. Reizēm izdevās noķert cilpā kādu fregatputnu vai citu jūras lidoni. Kādreiz, izmantojot kā ēsmu fregatputna gabalu, viņiem palaimējās noķert uz āķa haizivi. Pēc tam ar skaudīgi glabāto haizivs gaļu ēsmai viņi iemanījās šad tad izmakšķerēt vēl pa haizivij.
Tomēr ūdens trūkums bija un palika viņu lielākā mocība. Mauriri lūdzās lietu no Kazu dieva. Taute lūdza misionāru dievu, bet abi viņa tautieši bija atkrituši no tā un piesauca savu seno pagānisma dienu dievus. Grīfs tikai smīnēja un nodevās pārdomām. Bet Brauns lādējās, acis nikni zibinot, un nomelnējusī mēle tam spraucās ārā no mutes. Visvairāk viņš lādēja fonogrāfu, kas vēsajās mijkrēšļa stundās no «Grāvēja» klāja mēdza dārdināt korāļus. It īpaši korālis «Kur nav ne bēdu, nav ne prieka» varēja novest viņu līdz trakumam. Tas šķita sevišķi iecienīts uz šonera, jo tika spēlēts vairāk par citiem. Brauns, izbadojies, slāpju mocīts, pa pusei apstulbis aiz vārguma un ciešanām, tīri mierīgi varēja gulēt starp klinšu radzēm un vienaldzīgi klausīties ukuleļu un ģitāru trinkšķus vai Huahines salas sieviešu dziesmiņas un hula melodijas, bet, kad pār ūdeņiem plūda Trīsvienības kora balsis, viņš galīgi zaudēja galvu. Kādu vakaru aizlūzu- šais tenoriņš sāka dziedāt līdzi fonogrāfam:
Kur nav ne bēdu, nav ne prieka, Tur būšu drīz.
Kur nav ne atmodas, ne miega —
Kur nav ne saules, nav ne sniega — Tur būšu drīz, Tur būšu drīz.
Tad Brauns sāka plosīties. Aklā niknumā viņš raidīja pret šoneri šāvienu pēc šāviena. Atbildes vietā atsaucās vīriešu un sieviešu smieklu šalts un no zemes sēres skanēja atmaksas ložu spraksti; bet aizlūzušais tenoriņš nemitējās dziedāt, un Brauns turpināja šaut, kamēr korālis bija galā.
Tas notika tovakar, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilšpapīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trieciena viņš bija izvairījies.
Kādu dienu agri no rīta, pirms saule bija sākusi kveldēt visā spēkā, pienāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.
Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Viņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehaa bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dinamīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldējuši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis viņus uzošņāja.