— Saka, šis gribētu atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgodis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim nobadojušies līdz nāvei.
— Vediet viņu šurp! — Grīfs teica.
— Un tad mēs viņu nokausim! — Cilvēks-Kaza priecīgi izsaucās.
Grīfs papurināja galvu.
— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Kaza turējās pretī.
— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli! Pēc mūsu paražām doto vārdu nedrīkst lauzt.
— Tās ir muļķīgas paražas.
— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grifs nopietni atbildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pamanīdams, cik kārīgi Tehaa osta un skatās. — Nedari tā, Tehaa, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas ir bads! Rau, izcep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņkāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Netaupiet neko! Izcepiet visu!
Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās prātīgi, nepastiepdams roku sveicienam.
— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzirdējis.
— Es vēlētos, kaut par jums es nekad nebūtu dzirdējis, — Grīfs atbildēja.
— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, kamēr vēl nezināju, kas iebraucis, nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Tikai tāpēc vien jau jums izdevās mani tā iesprostot.
— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu. — Grīfs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru[2], nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien ari pazaudēju savu šoneri. Tātad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, šai ziņā būtu līdzīgi.
Zem iedeguma Rauls nikni pietvīka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt neticīgo pārsteigumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pretstatā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā ari izcilnētajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa seja to pauda pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tādu, kā šim cilvēkam trūka.
— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīdamies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnījušies par karaļvaras iegūšanu.
Nu bija Grifa kārta palocīties.
— Bet pašreiz mēs plēšamies kā suņi, graudami koloniālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu noteicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.
— Viss sairst pīšļos, — Rauls apsēzdamies pamācoši piezīmēja. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.
— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.
Pretinieks skadri pētīdams palūkojās viņā, tad bija ar mieru.
— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās. — Vai nevaru nomazgāties?
Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes kala- bašu. Rauls vēroja Cilvēka-Kazas acis, tomēr nesaskatīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.
— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.
Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.
Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzināja.
— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās. — Jums vajadzēs dzert tīru ūdeni. Padod kalabašu, Tehaa! Pagaršojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņkājis un jūras eži ar aļģu salātiem. Diemžēl šobrīd nav neviena fregat- putna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.
Kaut gan Grifam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu apsmādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.
— Vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas. — Viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk. — Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad ēstu ar gardu muti, bet šis te draņķis… — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drīzumā nepadosieties.
Rauls netīksmē iesmējās.
— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.
Grīfs pakratīja galvu.
— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un vaļā nelaidīšu.
— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā caurumā! — Rauls izsaucās.
— Dzīvs jūs to nepainetīsiet, ja nu vienīgi dzelžos saslēgts, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm esmu jau agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam patīrījuši no dienvidjūru salām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida anahronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums jātiek vaļā no jums. Es personiski ieteiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzīvību. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbēgt no tā, kas jums gaidāms.
Sarunas — vismaz no Raula viedokļa — palika bez rezultātiem, un viņš atgriezās savās pozīcijās pārliecībā, ka cilvēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī mainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehaa un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un izzuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkādami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis neapēstas.