ieraudzīja un uzvarēja. Viņš atnāca — viens, ierau-
dzīja — divi, uzvarēja — trīs. Kas atnāca? Karalis.
Kādēļ atnāca? Lai redzētu. Kādēļ lai redzētu? Lai
uzvarētu. Pie kā viņš atnāca? Pie ubadzes. Ko viņš
ieraudzīja? Ubadzi. Ko viņš uzvarēja? Ubadzi. Gala
iznākums bij uzvara. Kurā pusē? Karaļa. Gūstā sa-
ņemtais tika bagāts — kurā pusē? Ubadzes. Katastro-
fas noslēgumā laulības. Kurā pusē? Karaļa — ne, bet
abās viena vai viena abās pusēs. Es esmu tas karalis,
jo tā iznāk pēc salīdzinājuma; tu esi tā ubadze, jo to
rāda tavs zemais stāvoklis. Vai man jāpavēl tev mī-
lēt mani? To es varētu. Vai iegūt tavu mīlu ar varu?
Arī to es varētu. Vai man iekarot tavu mīlu? To es
gribu darīt. Ko tu iemainīsi pret savām skrandām?
Kleitas. Pret savu niecību? Augstu stāvokli. Pret sevi
pašu? Mani. — Un tātad, gaidīdams tavu atbildi, es
apgānu savas lūpas pie tavām kājām, savas acis pie
tavas sejas un savu sirdi pie katras vietas tevī. Tavs,
karstākā tieksmē tev pakalpot
dons Adriāno de Armādo.»
Grib, aitiņ, Nemejlauva tevi rīt,
Pēc tevis viņš tik nikni zobus ņirdz,
Uz ceļiem viņa priekšā zeme krīt,
Šai plēsoņai tad spēlē vērsies sirds.
Ja viņa naidam domā pretoties,
Kā kumoss mazs tā alā atrasies.
Princese.
Kāds āksts, kāds ķēms, kāds muldoņa, kāds vēja
grābslis gaisā,
Vai redzējis kāds labāku, kas tādas peršas taisa?
Boijē.
Ja neviļ atmiņa, šo stilu pazīstu.
Princese.
Lai vāja atmiņa, to aizmirst nevaru.
Boijē.
Armādo spānietis, viņš galmā viesis rets,
Monarho, karaļdraugs un fantasts izredzēts,
Ar studentiem viņš tuvs.
Princese.
Puis, pasaki tu mums —
Kas deva vēstuli?
Paurītis.
Mans kungs, es teicu jums.
Princese.
Kam jānes vēstule?
Paurītis.
No mana kunga kundzei.
Princese.
No kā un kādai kundzei?
Paurītis.
Kungs Birons sacīja, šo vēstuli lai nesot
Es Rozallnai šurp, no Francijas tā esot.
Princese.
Tu esi kļūdījies. Nu, iesim mēs, laiks skrien.
Rozallnai.
Tu nebēdā neko, nāks īstais citu dien'.
Aiziet ar pavadoņiem.
Boijē.
Kas grib te šaut, kas grib?
Rozalīna.
Vai rādīt kā ar roku?
Boijē.
Kā tad, tu skaistulīt.
Rozalīna.
Tā, kura iet ar loku.
Vai nebij labi teikts?
Boijē.
Tā medī ragaiņus, bet, ja tu apprecētos,
Lai galvu manim ņem — kur vīri ragiem dētos!
Vai nebij labi teikts?
Rozalīna.
Tad šāvējs būšu es.
Boijē.
Un šaujamais kas būtu?
Rozalīna.
Ja ragiem jābūt tam, jūs pats par tādu kļūtu.
Patiešām labi teikts!
Marija.
Jūs allaž strīdaties, tā piere trāpa jūs.
Boijē.
Es atkal sacīšu: tai zemāk trāpīts būs.
Rozalīna. Vai, zīmējoties uz trāpīšanu, man būtu jāuz-
brūk ar kādu vecu sentenci, kas jau bij pieaugusi,
kad Francijas karalis Pipins vēl skraidīja kā zēns?
Boijē. Zīmējoties uz trāpīšanu, es varētu aizstāvēties
ar otru tikpat vecu, kas bij jau piedzīvojusi sieva,
kad Britānijas karaliene Ginevra vēl staigāja kā
maza meitene.
Rozalīna.
Tu nevari trāpīt, trāpīt, trāpīt,
Tu nevari trāpīt, kā vēlies, man.
Boijē.
Ja nevaru trāpīt, nevaru, nevaru,
Ja nevaru, cits nāks, kas trāpīs gan.
Aiziet Rozalīna un Kalarina.
Paurī'tis.
Patiešām, tas bij jautri, tie tēmēt prata abi.
Marija.
Kad šāva abi reizē, bij rumbā trāpīts labi.
Boijē.
Ak, labi trāpīts bija, nu liksim vērā to,
Bet mērķim punkta vajag, pēc tā to mākslu mēro.
Marija.
Šoreiz par daudz pa kreisi, jums tagad roka trīs.
Paurītis.
Patiešām, punktā trāpa, tik tuvāk piegājis.
Boijē.
Ja mana roka trīsot, tad šaujiet jūs, kā teikts.
Paurītis.
Nu, uzmaniet, tā trāpīs, un vidū punkts būs beigts.
Marija.
Jūs runājat tik rupji, ka ausis jābāž ciet.
Paurītis.
To šāviens neķers lēti, jūs labāk nesāciet.
Boijē.
Tev, pūcīt, tiešām tiesa. Labnakti, laiks mums iet.
Aiziet Boijē un Marija.
Paurītis.
Pats ganu puika tīrs! Kā nelga aiziet projām!
Ak kungs, kā jaunkundzes un es to iznerrojām!
Kas tie par jokiem bij! Tik rupji, galanti!
No mēles viegli rit, tik viegli, neķītri!
Armādo pretī tam no citas pasaules,
Kā vada jaunkundzes, kā vēdekli tām nes!
Kā roku skūpstīt prot, kā mīlestību zvērē!
Un atkal viņa pāžs, cik patētikas tam,
Un asprātības viņš ber pilnām riekšavām!
Mednieku kliedzieni aiz skatuves.
Halo! halo!
Paurītis aizskrien.
OTRA AINA
Parks.
Uznāk Oloferns, NātanlCIa u/l Dulnis.
Nātaniēls. Patiešām ievērojamas medības. Un pie tam
noturētas pēc labākās sirdsapziņas prasījumiem.
Oloferns. Jūs zināt, ka briedis bij sanguis - pilnasiņu;
nobriedis kā ūdensābols, kas kā dārgakmens karājas
ausī coeli — debesīm, izplatījumam, gaisam — un
tad piepeši kā nogatavojies auglis nokrita uz sejas
terra — zemei, cietzemei, zemeslodei.
Nātaniēls. Patiešām, Oloferna kungs, jūsu epiteti bij
iepriecinoši dažādīgi, vismaz tādi kā zinātniekam.
Tomēr es gribētu apgalvot, ka tas bij pērngada stir-
nas buks.
Oloferns. Nātaniēla kungs, haud credo.
Dulnis. Tas nebij nekāds haud credo, bet vienkārši stir-
nas buks.
Oloferns. Visaugstākā mērā barbariska intimācija! Un