bez tam vēl līdzīga insinuācijai, kaut kas līdzīgs in
via, tieksmei uz eksplikāciju: facere, līdzīgs replikā-
cijai vai vēl vairāk līdzīgs ostentare, tāpat kā viņa
inklinācija pēc neievingrināta, neaptēsta, neaudzi-
nāta, neizkopta vai, labāk sakot, analfabēta, vai, vis-
labāk sakot, nekonformēta veida iegalvot manu haud
credo par kādu kustoni.
Dulnis. Es teicu, ka tas kustonis nebij haud credo, bet
stirnas buks.
Oloferns. Divreiz uzsvērta vientiesība, bis coctus!
Ak tu monstrā ignorance, cik nejauka tu izskaties!
Nataniēls.
Nekad tam baudīt nava laimējies
No saldumiem, kas slēpti grāmatās.
Viņš, tā sakot, nav ēdis papīru. Viņš nav tinti dzē-
ris. Viņa intelekts nav piesūcināts. Viņš ir tikai kus-
tonis, kuram sajūtīgi tikai zemākie orgāni.
Ja šādi augi nedzīvi mums priekšā, tā ir laime:
Tā jūtīgo un auglīgo ir prāva mūsu saime.
Kā neklājas man muļķim būt un muti turēt ciet,
Tā viņu likt pie grāmatām un sūtīt skolā iet.
Bet omne bene, atminiet, ko baznīctēvi saka:
Dažs, viesuļvētru pārcietis, no vēja zemē plaka.
Dulnis.
Jūs divi gudri vīri esat, šo mīklu viegli minēs jūsu
doma raita:
Kas, Kainam dzimstot, bija mēnesvecs, bet tagad
tikai piekto nedēļu vēl skaita?
Oloierns. Diktina, godavīr Duln! Diktina, godavīr Duln!
Dulnis. Kas tā Diktina tāda ir?
Nātaniēls. Nosaukums Fēbai, Lunai — mēnesim.
Oloierns.
Bij mēness mēnesvecs, kad tikpat vecs bij Ādams,
Un piecas nedēļas, kad mira vecais Ādams.
Allūzija neko nezaudē aiz vārdu pārmaiņas.
Dulnis. Tas pilnīgi pareizi. Kallūzija neko nezaudē aiz
vārdu pārmaiņas.
Oloierns. Dievs lai palīdz lavām spējām! Es saku, ka
allūzija neko nezaudē aiz vārdu pārmaiņas.
Dulnis. Un es saku, ka pollūzija neko nezaudē aiz vārdu
pārmaiņas, jo mēness nekad nepaliek vecāks par
vienu mēnesi. Un bez tam es vēl saku, ka tas bij
stirnas buks, ko princese nošāva.
Oloierns. Nātaniēla kungs, vai jums nepatiktos noklau-
sīties epitāfiju par šī kustoņa nāvi. Un, lai piemēro-
tos ignorantu saprašanai, es princeses nošauto briedi
dēvēju par stirnas buku.
Nātaniēls. Perge, mīļais Oloferna kungs, perge. Es ceru,
ka jūs izvairīsities no visām dīvainībām.
Oloferns. Es te mazliet gan rīkojos ar allterācijām, jo
tās veicina dzejas vieglumu.
Prieks princesei pa parku traukt, pa priekšu patriekt
buku,
Dažs šausminās, cits šausmās šmauc, kad šāvieni šalc
šaujot.
Jau medinieki jāšus jāj, jož suņi jestri juku.
Jūs zvēri, jauki buks jau stāv, sev' mediniecei ļaujot.
Ar «pē» un «eš» man neveicas, bet kā
Ar burtu «tē» — par vēlu uzsākt tā!
Nātaniēls. Reti atrodamas dāvanas!
Dulnis
sāņus.
Nu, tie viņam sadāvinājuši tikai to, kas pašiem pavi-
sam vairs nav derējis.
Oloierns. Tā ir tā spēja, kas man piemīt, — vienkārša,
vienkārša. Tas nu ir tāds patvaļīgs, ekstravagants
gars, pilns formu, tēlu, gleznu, priekšmetu, ideju,
priekšstatu, trauksmju, revolūciju: tie visi dzimst no
atmiņas mātes klēpja, tiek izzīdīti pia mater dzīlēs,
bet klajā parādās, izdevīgā gadījuma izrosīti. Bet dā-
vanas ir vērtīgas tikai tiem, kam viņas spilgtas. Un
par to es esmu ļoti pateicīgs.
Nātaniēls. Es jūsu vietā esmu pateicīgs dievam un tāpat
visi manas draudzes locekļi, tāpēc ka viņu dēlus jūs
tik labi izmācāt, un viņu meitas daudz iegūst jūsu
skolā. Jūs esat ļoti cienīts loceklis mūsu sabiedrībā.
Oloferns. Mehercle, ja viņu dēli nav muļķi, tad mācības
viņiem netrūkst. Ja viņu meitas apdāvinātas, es tām
arī kaut ko sniedzu. Bet vir sapit qui pauca loquitur:
kāda sieviešu dvēsele sveicina mūs.
Uznāk Zakneta un Paurītis.
Zakneta. Dievs lai dod jums labu rītu, cienīgtēvs.
Oloferns. Bet vai tu ari zini, kāpēc sauci viņu par cie-
nīgtēvu?
Paurītis. Nu, droši vien tāpēc, ka mājās viņam ir arī
cienmāte.
Oloferns. Nekas, pietiekoši daudz asprātības tādā zemes
pikā, prāva uguns dzirkstele kramā, piemēroti liela
pērle cūkā. Tas ir jauki, tas ir labi.
Zakneta. Cienīts cienīgtēvs, esiet tik labi un izlasiet šo
vēstuli. To man atnesa Paurītis, bet raksta dons Ar-
mādo. Lūdzu gan, izlasiet to.
Oloferns. Fauste, precor gelida quando pecus omne sub
umbra Rumināt — un tā tālāk. Ak vecais, labais
Mantuan; es par tevi varu sacīt to pašu, ko ceļinieki
saka par Venēciju:
Venetia, Venetia,
Chi non ti vede, non ti pretia.
Vecais mantujieti, vecais mantujieti: kas tevis nepa-
zīst, tas tevi neslavē. Ut, re, sol, la mi, fa. Ar atļauju
vaicāt, kas stāv tur rakstīts. Vai arī kā Horācijs saka
savā … Ko? Vai patiešām panti?
Nātaniēls. Jā gan, kungs, un pie tam īsti gudri.
Oloferns. Ļaujiet noklausīties vienu strofu, vienu štanci,
vienu pantu; lege, dominē.
Nataniels
lasa.
«Kad mīlot zvērests lauzts, vai mīlai zvērēt var?
Ak, neviens vārds nav svēts, kas skaistumam nav
sniegts!
Tā mani zvērests lauzts tev uzticīgu dur'.
Kas bij man ozolciets, nu vītolroiksts un liekts,
Man slāpes studijām tavs acu valgums dzēs,
Tur mīt tā svētlaime, ko vīriešslrds ta tvīksi.
Vēl plašāk apvāršņus tavs acu skatiens pleš,
Visgudrākais ir tas, kas tevi slavēt drīkst.
Bet mujķis, brīnumu kas tevī neredz.
Man slava vienīgā, ka tevi dievinu.
Tev acis zibšņus šķiļ, un balss tev pērkondimda,
Tā bailes nesaceļ, tik gaismu, mūziku.
Tu piedod, dievišķā, šo rupjas kaisles kvēli,