Kas debesslavu pauž ar iznīcīgu mēli.»
Oloferns. Jūs tur neatrodat apostrofus, un tāpēc trūkst
akcentējuma — paļaujiet man pārlūkot to kanconu.
Labi ievērots te ir tikai pantmērs. Bet dzejai nepie-
ciešama elegance, vijīgums un zelta kadanss — ca-
ret. Ovīdijs Nasons, tas bij tās īstais vīrs! Un kāpēc
īsti viņš bij Nasons? Tāpēc, ka prata saost fantāziju
reibinošo smaržu un pazina izdomas lēcienus.
Imitari — tas nav nekas: tāpat arī suns pakaļdara sa-
vam saimniekam, pērtiķis savam vadātājam, jājams
zirgs savam jājējam. Bet, damosella virgin, vai tas
bij jums sūtīts?
Zakneta. Jā, kungs, to sūta kāds mosjē Birons, kāds no
tās svešās karalienes kungiem.
Oloferns. Es pārlaidīšu savu aci uzrakstam: «Nododama
visskaistākās jaunkundzes Rozalīnas sniegbaltajās
rokās». Un vēl es pārlūkošu vēstules saturu, lai at-
rastu tā parakstu, kas sūtījis vēstuli augšā apzīmētai
personai. «Jūsu augstībai uz visiem pakalpojumiem
gatavais Birons». Nātaniēla kungs, šis Birons ir viens
no tiem, kas zvērējuši kopā ar karali. Un te viņš ir
sacerējis vēstuli vienai no tas svešās karalienes pa-
vadonēm, bet tā vai nu nejauši, vai progresijas ceļā
noklīdusi citur.
Zaknetai.
Steidzies, cik vari, mana mīļā, nodod šo papīru ka-
raļa valdniecīgajās rokās, tam var būt liela nozīme.
Nekavējies ar atsveicināšanās ceremonijām, es at-
svabinu tevi no šī pienākuma. Ardievu!
Zakneta. Labais Paurīti, nāc man līdzi. — Lai tas kungs
pasarga jūsu dzīvību, kungs.
Paurītis. Labprāt, meit.
Aiziet Paurītis un Zakneta.
Nātaniēls. Kungs, jūs to padarījāt aiz dieva bijības, kā
patiesi ticīgs cilvēks; un kā kāds no baznīctēviem
saka…
Oloferns. Kungs, nerunājiet man par baznīctēviem, es
baidos krāsainu krāsu. Labāk atgriezīsimies pie tiem
pantiem: vai tie jums patika, Nātaniēla kungs?
Nātaniēls. Veidojumā meistarisks darbs.
Oloferns. Es šodien ēdīšu pusdienas pie kāda sava skol-
nieka tēva. Ja jums patiktos atnākt līdzi un, pirms
sēžamies pie galda, ar svētību nosvētīt mielastu, es,
izlietodams savas tiesības ar iepriekšminētiem vecā-
kiem, kuru bērni ir mani skolēni jeb audzēkņi, apsolu
gādāt par jūsu benvenuto. Tur es jums pierādīšu, ka
tie panti ir pavisam nemākulīgi, ka tiem nav ne sma-
kas no dzejiskas smaržas, asprātības un izdomas. Iz-
lūdzos jūsu sabiedrību.
Nātaniēls. Un es jums pateicos. Jo, kā stāv rakstīts, —
sabiedrība ir cilvēkam lielākā laime.
Oloferns. Un patiešām, tajos rakstos ir neapstrīdama
patiesība.
Duinim.
Draugs, es ieaicinu arī jūs, neatsakieties: pauca
verba. Uz priekšu! Tie kungi tagad nododas savām
medībām, mēs atkal palūkosim atspirdzinājumu.
Visi aiziet.
TREŠA AINA
Parku.
Uznāk Birons paplm roku.
Birons. Karalis patlaban dzenā meža kusl<>i,ui:., es sevi
pašu. Viņi tur iztin savus tīklus, es esmu ielinies
tīklā un iesēdies piķī, kas notraipa. Notraipa cik
riebīgs vārds! Nu, labi, sēdieties man blakus, skum-
jas — saka, ka tā esot teicis kāds jokdaris; un tā
saku es, un es esmu tas jokdaris: es tevi labi pierā-
dīju, mana asprātība! Patiešām, šī mīla ir tikpat traka
kā Ajaksam: tā nokauj aunu, tā nokauj mani, jo es
esmu auns. Vēlreiz no manas puses labi pierādīts! Es
negribu mīlēt, ja to darīšu joprojām, es pakāršos —
es to negribu neparko. O, bet viņas acis! Pie šīs
debess gaismas! Bez šīm acīm es nebūtu iemīlējis
viņu. Jā, tikai šo divu acu pēc! Tiešām, es nedaru
neko citu pasaulē kā tikai meloju un meloju pats
savā rīklē. Pie debesīm zvēru, ka mīlu, un mīla māca
mani dzejas taisīt un melanholiskam būt, un še ir
kāda daļa no manām dzejām un no manas melanholi-
jas. Jā, viens no maniem sonetiem patlaban ir viņai
rokās: tas lempis aiznesa viņu, dulnais aizsūtīja, un
jaunkundzei viņš nu ir. Mīļais lempis, mīļais dulnais,
mīļā jaunkundze! Dievs mans liecinieks, es par to
neko neraizētos, ar tiem pārējiem trim tas pats no-
ticies. Tur nāk kāds ar papīru rokā, lai dievs dod,
ka arī tas tāpat stenētu!
Noiet sāņus. Uznāk karalis papīru rokā.
Karalis. Ak vai man!
Birons
sāņus.
Pāršauts — šaubu nevar būt! Turpini tikai, labais
Kupidon! Savu bultu tu esi trāpījis viņam krūšu krei-
sajā pusē. Un sacerējums tam arī!
Karalis
lasa.
«Tik mīļi zelta saule neskūpsta
No rozes lapām rīta rasu svaigu
Kā tavu acu spodrā atmirdza
Nakts valgmes norasotu manu vaigu.
Un sudrabmēness nav ne pus tik spožs,
Kad slīd pār dzelmes kristāldzidro snaudu,
Kā cauri asrām sejs tavs uzvarošs,
Tas atmirdz katrā asarā, ko raudu.
Tu varone, kas triumfratos brauc
Pār manām sāpēm, kas tev ceļā klājas,
Jel mirkli pamest, viņas tevi sauc
Un tavu slavu izpaust neapstājas.
Ja sevi mīlēsi, man raudāt nāksies vien,
Būs asaras tev spogul's mūža dien'.
Tu karalieņu karaliene sevī —
Ne domai veikt, ne slavai sasniegt tevi.»
Kā pateikt viņai to? Lai paliek papīrs —
To, lapas, apklājiet! — Tur vēl kāds nāk.
Dzirdami soli.
Ko, Longvils? Lasa? — Slēpties mudīgāk?
Noslēpjas.
Birons.
Jau trešais muļķis apkārt klaiņot sāk.
Uznāk Longvils papīru rokā.
Longvils.
Ak vai man, zvērestu es lauzis esmu!
Birons.
Jā gan, kā viltzvērnieks, kam viltus spriedums.
Karalis.
Jauns mīlētājs man biedros — mazāk kauna!
Birons.
Viens dzērājs otru sveic - n<iv nekā jauna.