Longvils.
Bez manis zvērestu neviens vai lauzis nav?
Birons.
Es tev par prieku teiktu, ka zinu divus jau.
Mēs triumviri esam; tu staba galā ar,
Kur muļķa mīlestība mūs visus trijus kar.
Longvils.
Kaut būtu manas rindas tev par ķīlu
Un teiktu: «Marija, es tevi mīlu!»
Nē, labāk prozā sākt — kur atskaņas lai ronam?
Birons.
Jā, panti izšuvas uz biksēm Kupidonam,
Tam ģērbu samaitāsi.
Longvils.
Nu, lai vien iet tas pats.
Lasa.
«Vai tavu acu debess retorika,
Pret kuru velti vārdiem cīnīties,
Nav tā, kas zvērestu man pārkāpt lika?
Nē, tevis labad neesmu noziedzies.
Pret sievietēm es zvērēj's — pierādīšu,
Ka dieve esi, ko es pielūdzu,
Ja zemes zvērestu es lauzis tīšu,
Man visi grēki rīst, ja svētī tu.
Kas zvērests? Tikai dvaša, tvaiks, ko dvesi,
Tu — saule, kas pār manu zemi mirdz,
Tu zvēresttvaiku viegli izklaidēsi,
Var vārdu lauzt, kad tevis tiecas sirds.
Ja lauzis esmu — kas tik muļķis būtu, —
To nepārkāpt, lai paradīzi gūtu?»
Birons.
To tikai aknas dar', no gaļas dievus taisa,
Par dievi zoslēns tiek. Tā jēdzienus te maisa!
Dievs sarg'! Kur ejam, kādos aizmaldos!
Longvils.
Ar ko lai nosūtu? — Nāk! Paslēpšos.
Noslēpjas. Dzirdami soļi.
Birons.
It visi šeit tā slēpjas kā jokos bērnišķos.
Kā pusdievs es še sēžu, un mākon's mani sedz,
Un muļķības, kas notiek, man acis slepen redz.
Kaut taču vēl kāds nācis! Ak kungs, ir ar jau klāt!
Uznāk Dimēns papīru rokās.
Dimēns! Nu četras peles var slazdā blakus stāt!
Dimēns.
Ak Katiņ dievišķīgā!
Birons.
Ak pasaul's ērms!
Dimēns.
Pie debesīm! Tas brīnums! Stulbst mirstīgs skats.
Birons.
Pie zemes! Melo: cilvēks! Tu redzi pats!
Dimēns.
Pret viņas ambras matiem ir ambra nieks!
Birons.
Ak, krauklis ambra krāsā! Katrs vārds te lieks.
Dimēns.
Tai augums ir kā ciedrs.
Birons.
Pag, jāsāk.i,
Ka pleci tā kā grūtai.
Dimēns.
Kā diena tā.
Birons.
Kā diena gan, kad saule slēpties var.
Dimēns.
Ak, kaut es viņu gūtu!
Longvils.
Es savu ari
Karalis.
Un savu es! Cits nav nekas.
Birons.
Āmen, un es tad savu! Vai labi teikts nav tas?
Dimēns.
Es gribu aizmirst to, bet kā to spēt?
Tā asinis, kā viņu neredzēt?
Birons.
Jums asinīs? Tad vajag asins laist
Un bļodā tecināt. Kā neprāts kaist!
Dimēns.
Ko uzrakstījis, vēlreiz lasīt var.
Birons.
Var klausīt vēl, cik stulbu mīla dar'.
Dimēns
lasa.
«Kādu dienu — tad bij maijs,
Mīlas mēnes's vienīgais, —
Viņa rozi ieskatīja,
Kuru vējiņš nolocīja,
Samta lapās celiņš dzīts,
Aizskrien viņš tur nemanīts.
Mīlā nāvesslimais gaida,
Lai to vēji vieglu raida.
Vējš, viņš teic, tai vaigus skar,
Kaut tas novēlēts man ar!
Bet es esmu zvērējies
Viņai klātu neskarties.
Jaunība tā nesolās,
Ziedi viņai patīkas!
Nesakiet, ka grēkoju,
Zvērestu kad pārkāpu.
Jupiters pats tevi sveiktu,
Junonu par mori teiktu,
Pats par cilvēku viņš kļūtu,
Lai kā mirstīgs tevi gūtu.»
Šo aizsūtīšu un vēl pielikšu,
Cik grūtas mīlas mokas pārcietu.
Kaut Birons, Longvils un pats karalis
Tā mīlētu kā es, tas nelietis!
Vai nav, kas grēka ēnu projām gaina?
Tur taisnīgs katrs, ja katram sava vaina.
Longvils
iznākdams laukā.
Dimēn, tev mīlai piedošanas nava,
Tu gribi, lai mums katram mīla sava.
Tu paliec bāls, es, zinu, nosarktu,
Ja mani pārkāpumā pieķertu.
Karalis
iznākdams laukā.
Jūs sarkstat, kungs, jums grēcīgs skats,
To rājat jūs, bet divreiz vainīgs pats.
Mariju nemīli? Vai Longvils kad
Ir rakstīj's sonetus? Nē, it nekad!
Uz krūtīm rokas nava salicis
Un mīlas trenktu sirdi valdījis.
Es šepat krūmos slēpies stāvēju,
Jūs abus klausījos un nosarku.
Es noklausījos jūsu stulbās dzejās
Un vēroju, kā dvesāt kaisli sejās.
Ak vai man! — viens: ak Kātiņi — olis. Par matiem
Tas viens un otrs par debešķīgiem skūtiem.
Longvilam.
Jums vārdu lauzt par paradīzi tīk.
Dimēnam.
Jums Jupiteru pulgot neapnīk.
Ko teiktu Birons, ja viņš dzirdētu,
Kā jūs te laužat stingro zvērestu?
Kā viņš te ņirgātos, kā asprātības bērtu!
Ar kādām smieklu pātagām jūs pērtu!
Par visām bagātībām, kas man klāt,
Tāds negribētu viņa priekšā stāt.
Birons
iznākdams.
Nu liekulību sodīt nākas iet. —
A! sabiedrotie mani, piedodiet!
Ar kādām tiesībām tu šitos tirdī
Vai mīlas kvēli neslēp paša sirdī?
Vai tavas acis nav kā triumfrati?
Vai asarā tev nespuldz mījā pati?
Tu zvērestu pats nekad nespēj lauzt,
Ne sonetos par mīlu žēli gaust.
Bet nekaunieties tak tā visi līdz,
Ka noklausīti jūs, tas nepalīdz…
Tu viņam, karalis tev skabargu,
Bet es to visiem trim jums atrodu.
Ak, kādu nelgu ainu redzēju,
Cik nopūtu, cik vaidu, asaru!
Kā skatot valdījos, kad karalis
Par sīku odu bija palicis!
Kad lielais Hērakls gāja riņķa dejā,
Bet gudrais Zālamans visvieglā dzejā
Un Nestors puiku barā ripas sita, •—
Aiz smiekliem stingrais Timons zemē krita.
Dimēn, kur slēpjas bēdu avots tavs?
Un tev, Longvil, tak ari kaut kur savs?
Un jums, mans kungs? Es zinu, krūtīs vien,
Bet vēl kur?
Karalis.
Joks par sīvu, jānudien!